Georgs Svikulis ir galvenais mākslinieks Latvijas Keramikā viņš arī ir Jelgavas mākslinieku organizācijas vadītājs.
Georgs Svikulis ir galvenais mākslinieks Latvijas Keramikā viņš arī ir Jelgavas mākslinieku organizācijas vadītājs. Šajā sarunā – vairāk mākslinieks, keramiķis, arī gleznotājs.
Cik sen jūs esat organizācijas vadītāja amatā?
– Es šajā krēslā sēžu kopš 1992. gada.
Vai ērti?
– Nevaru iepriecināt – nav nekā, ar ko varētu lielīties. Agrāk par priekšsēdētāja pienākumiem maksāja, jo padomju laikos Mākslinieku savienībai bija savas ražotnes. Mākslas fondā apgrozījās liela nauda. Tagad viss ir sadalīts pa daļām un privatizēts. Mans amats nav algots, es te strādāju tikai entuziasma vadīts.
Vai jūs esat jelgavnieks?
– Nē, es esmu emigrācijā izsūtīts liepājnieks, kas jau ilgu laiku dzīvo Jelgavā.
Cik sen jūs dzīvojat Jelgavā?
– To ir tik grūti pateikt, jo tad ir jārēķina, bet matemātika nav mana stiprā puse. Kādus 25 gadus jau noteikti esmu šeit.
Liepājā es biju labi iekārtojies: tur uzaugu, mācījos, pat kādu laiciņu arī pastrādāju. Patiesībā ir tāda īpatnība, ka Jelgavas organizācijas kodols – vecbiedri – liela daļa ir bijuši liepājnieki, pašlaik gan šīs daļas izlīdzinās. Lai gan arī starp jaunpienācējiem ir liepājnieki.
Liepājniekiem parasti raksturīga liela kopā turēšanās, vai arī jums tā ir?
– Tā ir vienkārši vietas apziņa. Ja mēs visi būtu Liepājā, noteikti turētos kopā. Te jau visi ņemas katrs pa savu kaktu.
Kāds ir jūsu pamatdarbs?
– Es pelnu maizi ar keramiku, respektīvi, ar podiem. Kādreiz mēdzu gleznot, tagad šad tad atminos savu netikumu un mēģinu atkal to darīt. Pats sevi uzskatu pilnībā par keramiķi.
Kāda ir jūsu izglītība?
– Es šeit esmu beidzis visas mācību iestādes, ko vien varēja beigt.
Vai tā ir Mākslas akadēmija?
– Jā. Mākslas skolu beidzu Liepājā, pēc tam sākās tā mētāšanās apkārt pa pasauli. Liepājas periodā pat piedalījos jauno mākslinieku izstādē ar gleznām. Biju trīs gadus armijā, un, kad atnācu no turienes, man vienkārši nebija kur veidot keramikas podus. Bet kaut ko darīt gribējās, tā nu es gleznoju.
Vai armijā ar mākslu nenodarbojāties?
– Armijā es taisīju tikai vadoņu portretus. Bez lielīšanās varu pateikt, ka līdz 200 portretiem es skaitīju, bet pēc tam gan ne. Pēc tam tā jau kļuva par rutīnu – dienesta beigās jau varēju ar aizmiegtām acīm kādu uzzīmēt.
Tad jau arī tagad varētu kādu armijas vadoni uzzīmēt, vai ne?
– Man liekas, ka ne: tas bija tik sen.
Vai vēl joprojām arī gleznojat?
– Dažreiz sanāk. Visu jau nekad nevar paspēt. Man vēl nesen bija tāda provokatoriska doma sarīkot gleznu izstādi, bet vēl jau nekas nav zaudēts, varbūt sanāks.
Ko jūs beidzāt Mākslas akadēmijā?
– Keramiķus.
Jūsu darbs ir saistīts ar keramiku …
– Jā, strādāju Keramikā jau 30 gadu.
Vai keramika jums tomēr nav tuvāka par glezniecību?
– Visām mākslām kompozīcijas pamati ir vienādi, bet man keramika tomēr liekas savādāka ar atšķirīgu materiālu izjūtu – nu, pods ir pods!
Vai ir kāds mākslas veids, kurā vēl gribētos izmēģināt roku?
– Ļoti grūti tā pateikt, jo kādreiz jau ir izmēģināts daudz kas. Tagad sanāks pat ar tēlniecību nodarboties: man uzticēja pilnībā pabeigt Atbrīvotāju pieminekli, kas bija sabrucis. Tas viss gan ir vēl tikai plānos uz papīra.
Vai jums ir kādas autoritātes mākslā?
– Protams, ka ir, bet tas, ka es tās nosaukšu, neko neizteiks. Īstenību uzzina salīdzinot. Klaji sekot vienam virzienam – manuprāt – tā ir liela muļķība. Tad, ja tu aplūko, saskati, salīdzini, izanalizē, vari apjaust, uz kuru pusi jāiet, kas jādara. Šajā gadījumā man patīk Čārlija Čaplina nostāja, kad uz jautājumu, kāda mūzika vislabāk patīk, viņš atbildēja: mana. Būtu muļķīgi, ja man nepatiktu darbs, ko es daru.
Citiem mēdz būt tā – pabeidz kādu darbu, un pēc tam tas vairs nepatīk.
– Ja nepatīk, tad netaisi! Mēdz būt vairāk vai mazāk izdevušies darbi. Lai gan šodien jau māksla tiek ļoti viegli uztverta… Jā, arī man patīk veikli uzgleznoti darbi, bet, skatoties uz bildi, man gribas, lai var redzēt, ka darbs nav sadomāts, ka ir kaut kāds pamats tam visam apakšā. Uz bildi skatoties, gribas arī sajust, ka tas cilvēks ir strādājis – darba sviedrus redzēt. Es nevienu negribu aizvainot, bet reizēm mani viena otra jaunā censoņa darbs aizvaino ar to, ka, tikai uztriepis krāsu, viņš to nosauc par mākslu.
Vai jums arī liekas, ka ir cilvēki, kas vienkārši tēlo māksliniekus?
– Ir divas kategorijas – vieni, kas ir mākslā, otri – kas pie tās. Visambiciozākie ir tie, kas pie mākslas. Cilvēka vērtību tomēr lielā mērā nosaka viņa paškritika.
Ar ko vēl bez mākslas un darba jums patīk nodarboties?
– Patīk iekopt sev iemērīto zemīti. Sakņkopība man šobrīd ir kļuvusi par tādu lielu aizraušanos, un es jūtu, ka tā varētu kļūt par stabilu nodarbi. Ja man sāks pietrūkt māla, nodarbošos ar agronomiju. Man ir tāds teiciens, ka mans vienīgais netikums ir darbs. Man vajag kaut kādu kustību. Pat nepatīk vārds «atpūsties» – nu ko nozīmē atpūsties? Tu, kaut ko dari, tad nomaini tēmu un dari ko citu, bet nīkt pilnīgā bezdarbībā – to es nesaprotu.
Jūs nevarētu tā vienkārši sauļoties, vai ne?
– Nē, es pat dažreiz esmu sevi pieķēris domājot, kā būtu iziet pļavā noģērbties un sauļoties. Es tā nedaru un nevaru iedomāties, kā tas ir. Brīvā laika ir ļoti maz, bet vienalga vakaros cenšos palasīt, vai kaut ko citu padarīt.
Vai var teikt, ka jums ir paveicies, jo dažreiz māksliniekiem jāpelna nauda ne saistībā ar mākslu?
– Nu, ko nozīmē nauda? Pašreizējā situācijā atlīdzība ir ļoti simboliska, bet toties darbs – pie māliem.
Kas ietilpst jūsu darba pienākumos Latvijas Keramikā?
– Mani darba pienākumi uz trijām lapām sarakstīti: visus nemaz nevar izstāstīt. Tur viss ļoti jauki sarakstīts – veidot, virzīt, panākt. tad es arī cenšos to panākt, jo Keramikā sistēma tāda: ir eksperimentāli radošā laboratorija, kas sevī ietilpina daļu mākslinieku, un viņi veido jauno izstrādājumu. Mans uzdevums ir norādīt virzienu, kā darboties, un uz kļūdām.
Un visi piekrīt tam, ko jūs sakāt!?
– Pakļautības sistēma patiesībā ir sarežģītāka, jo viņiem vēl ir tiešais priekšnieks – eksperimentāli radošās laboratorijas vadītājs. Es drīzāk tā no malas visu vēroju un iesaku. Vārdu sakot, par viņu nedarbiem es neatbildu.
Pagājušajā gadā LLU jūsu izstāde bija izvietota tualetē, kāpēc tā?
– Gadsimta sākumā, kad dzima visa modernā māksla, mākslas vēsturē pat zina tādu faktu, ka Gogēns ar van Gogu sastrīdējušies, kurš savu bildi varēs pielikt kādas kafejnīcas tualetē. Tualete taču ir tā vieta, kur cilvēki iet visbiežāk un gribot negribot redz, kas tur izlikts.
Jelgavas pilī tā uzgaidāmā telpa pie tualetes ir kolosāla. Mani darbi tur tik labi izskatījās! Iedomājieties visu to skatītāju pūli, kas tur iet garām!
Bet mani tur sevišķi neizprata, cilvēki laikam ir orientēti savādāk skatīties mākslu. Nācās darbus pēc trijām dienām iznest citā vietā.
Vai Jelgavas mākslinieku organizācijai nav doma izveidot izstādi kādā tualetē?
– Jā, ar saukli: mākslu publiskajās tualetēs!
Mākslinieku dzīvi vienmēr saista ar vārdu «bohēma».
– Tas ir ļoti vajadzīgs. Manuprāt, šīs lietas viena no otras nav atņemamas. Taču katram savs laiks: aktīvākie bohēmisti ir jaunie mākslinieki. Es jau sen esmu pāri tiem gadiem, un tas viss jau ir zināms, bijis.
Tagad to turpināt nozīmētu tikai atkārtot kādreiz bijušas lietas. Neesmu arī pārliecināts, ka es tagad varētu tik labi atkārtot to, ko esmu darījis, tāpēc nav ko izgāzties.
