Jau trešo pavasari pēc kārtas aprīlī kopā ar nelielu domubiedru pulciņu mērojām ceļu uz pilsētu Ņevas krastos tikai ar vienu mērķi – klausīties un skatīties Sergeja Kurjohina vārdā nosauktā festivāla nepārspējamos dalībniekus un viņa talanta cienītājus.
Jau trešo pavasari pēc kārtas aprīlī kopā ar nelielu domubiedru pulciņu mērojām ceļu uz pilsētu Ņevas krastos tikai ar vienu mērķi – klausīties un skatīties Sergeja Kurjohina vārdā nosauktā festivāla nepārspējamos dalībniekus un viņa talanta cienītājus, kā arī, protams, piemest savu artavu Pēterburgas mūziķu, mākslinieku, hipiju un vienkārši labu cilvēku «tusiņā», par kuru mīļāku un tajā pašā laikā dīvaināku laikam būs grūti atrast. Lai arī pats festivāls pēdējo triju gadu laikā ir mazliet izmainījies un, iespējams, piedāvā vairāk izklaides iespēju «kiča» cienītājiem, S.Kurjohina personības šarms un aura joprojām garantē drošību, prieku un mieru visiem īpatņiem, kas dažādu iemeslu dēļ iemaldās šajā dīvainības, naivisma un absurda oāzē, lai kaut uz pāris mirkļiem atgūtu to, kas zudis ikdienišķo pūliņu rezultātā. SKIF (Sergey Kuryokhin International Festival) ir lielisks pierādījums tam, ka savs klausītāju pulciņš, lai arī neliels, vienmēr atradīsies arī nekomerciālajai un eksperimentālajai mūzikai. Turklāt SKIF ir zīmīgs arī ar to, ka festivāla organizatori visai atzīstami cenšas iedzīvināt «festivāla vaininieka» uzskatus, ka robeža starp mākslām ir nevajadzīga un nojaucama, ko lieliski savā daiļradē pierādīja arīdzan pats Kurjohins. Tāpēc šāgada aprīļa beigās notikušajā SKIF – 6 bija ne tikai mūzika, bet arī teātris, pasaulslavenā tērpu dizainera Endrjū Logana modes skates, planšetes ar naivistu dzeju, gleznas, fotogrāfijas un dažnedažādas «performances», festivāla apmeklētājam radot vienota un nebeidzama mākslas evolūcijas procesa izjūtu, kuru pēc patikas varēja paspilgtināt ar dāsni tirgoto Krievijas alu un kokteiļiem aizdomīgā iepakojumā. Viss iepriekšminētais SKIF publikā – gan «profesionālajā», gan «iesācējos» – visvairāk acīmredzami izraisīja emocijas, ko sauc par prieku. Tas atbilst paša Kurjohina atziņai, ka mākslai jābūt vieglai.
