«Zemgales Ziņas» jau vairākkārt rakstīja par pašvaldības aģentūras «Jelgavas kultūra» veidošanu.
«Zemgales Ziņas» jau vairākkārt rakstīja par pašvaldības aģentūras «Jelgavas kultūra» veidošanu. Kā teikts šīs iestādes nolikumā, tas būs centrs, kas īstenos Domes funkcijas tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanā, tautas jaunrades attīstībā, kultūras politikas realizācijā. Patlaban aktuālākais ir jautājums par aģentūras direktoru. Gandrīz pilnīgi skaidrs, ka šajā amatā 24. janvāra Domes sēdē tiks apstiprināts Mintauts Buškevics. Diplomēts masu pasākumu režisors, kas desmit gadu ir vadījis Domes Kultūras centru un galu galā ir pie mums valdošajā zemsaviešu partijā. Jāsaka gan, ka šie jaunās aģentūras «gaidīšanas svētki» ir diezgan saspīlēti, nomācoši tagad no darba atlaistajiem Jelgavas pilsētas kultūras nama darbiniekiem, tas pats arī Pārlielupes kultūras namā «Rota». Kā būs tālāk? Vai mani pieņems darbā jaunajā aģentūrā? Kā mainīsies arī pats kultūras darbs? Domājot par pēdējo, neatstāj cerība, kaut tikai viegli jūtama sliekšņa izjūta, ka varētu sākties kas skaistāks.
Šādā brīdī savas pārdomas par kultūras dzīvi lūdzu izteikt latviešu tēlniecības tradīciju kopēju, vienu no slavenākajiem mūsu māksliniekiem Rasu Kalniņu-Grīnbergu. Viņa gan iebilda, ka smalki pašvaldības dzīvei neseko un radošajā darbā viņai ar mūsu kultūras dzīves vadītājiem nav sakara. Taču tas, ko māksliniece pateica ar apbrīnojamu skaistumu un arī asumu, ir nopietnu pārdomu vērts.
Mākslā patlaban ir diletantu un afēristu laiks. Svarīgākais vairs nav, ka tu proti kaut ko profesionāli uztaisīt, bet tas, ka tev ir svaiga ideja. Taču plikai idejai nav vajadzīga profesionāla skola. Pagājušajā gadā Anglijā modernās mākslas skatē kā pasaulē labākais tika atzīts projekts, kur mākslinieks bija sagatavojis pārsteigumu. Vērtēšanas komisija un interesenti ieradās uz izstādes atklāšanu, sapulcējās priekštelpā, un, kad iedegās gaisma pašā izstāžu zālē, izrādījās, ka telpa ir pilnīgi tukša, pilnīgi bez jebkādiem mākslas darbiem. «Asprātīgi». Visi aplaudēja. Līdzīgi arī pie mums tagad mākslas un kultūras vārdā tiek taisīti tādi šovi, kuru beigās «viss jaunradītais» tiek novākts, noplēsts vai uzšauts gaisā. Turklāt par to pašu pasākumam atvēlēto naudu vēl tiek arī kārtīgi iedzerts. Ķeksis ir, kultūras pasākums it kā noticis, bet no tā nepaliek nekas ne muzejam, ne pilsētai, nevienam. Tauta to uztver kā «velna dzīšanu».
Taču Rietumi, no kuriem nāk šī saucamā avangarda mode, ir bagāti. Tur blakus šai ākstībai ir cilvēki, kas profesionālo, reālistisko mākslu pērk privātām kolekcijām. Īsts mākslinieks tur var pieklājīgi dzīvot un radīt. Man pat kādreiz šķiet, ka pasaules lielie finansisti, kuriem ir bagātas agrāko gadu mākslas kolekcijas, piemēram, franču māksla, apzināti bremzē jaunu darbu veidošanos. Viņi, atbalstot, šos «mākslas šovus», sit naudu gaisā un rada apstākļus, ka mazāk nāk jauni, reālistiski mākslas darbi un līdz ar to viņu privātā kolekcija kļūst dārgāka.
Latvijā cilvēki, kas veido privātās mākslas kolekcijas, ir uz pirkstiem saskaitāmi. Pie mums mākslinieks nevar radīt, ja viņam nav pasūtījuma no valsts, pašvaldībām. Un, ja par to naudiņu, kas domāta kultūrai, tā vienkārši «pasvētkojam», tad tautai pietrūkst nepieciešamā garīgā pienesuma. Mēs neesam vairs vērtību krājēji, bet gan nepārtraukti patērētāji. Tas ir ārprāts, ja atļaujamies tērēt naudu tikai tāpēc, ka līdzīgi dara pasaulē un ka tas ir modē.
Kā mēs kā tauta padomju laikā izdzīvojām? Ar savu profesionālo mākslu – teātriem, mūziku. Man kā tēlniecei gadā bija caurmērā divi valsts pasūtījumi no muzejiem, Valsts mākslas fonda. Nu jau desmit gadu tā vairs nav. Es tagad ārkārtīgi gribētu uzveidot komponistu Pēteri Vasku. Es taču netaisītu viņu kā miniatūru rakstāmgalda figūriņu, bet gan kā normālu skulptūru, portretu. Nemaz nerēķinot darbu, materiālu, izmaksas būtu vismaz tūkstotis latu. Vienreiz to varbūt varētu atļauties. Taču, ja manu darbu neviens nedomātu pirkt, tad – pēc cik gadiem es varētu atļauties veidot vēl kādu skulptūru? Un taisīt darbu ar apziņu, ka tas nekur nekad neizies, tikai paša procesa dēļ, nav stimula. Taču salocīta metāllūžņu kaudze «Arsenālā» tagad stāv. Kādu materiālu, darbu tas prasa? Labākā gadījumā pie tādas kaudzes vari stāvēt un gudrot, studēt to kā rēbusu. Bet mākslai ir jābūt priekš dvēseles. Tas ir tāpat kā zemei ir vajadzīgas debesis.
