Par godu Ģederta Eliasa 125. jubilejai no sestdienas Jelgavas muzejā atvērta izstāde.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 22. septembrī tiks atvērta izstāde «Esmu strādājis daudz», bet tieši mūsu dižā novadnieka 125. jubilejas dienā – 23. septembrī – risināsies atceres pasākumi Platones pagasta Zīlēnos un Strupdeguņu kapos. Lielā meistara darbu skate Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā paredzēta novembrī. Iznākusi arī grāmata «Ģederts Eliass», kuras līdzautore ir Jelgavas izstādes kuratore muzeja direktores vietniece Marija Kaupere.– Ko Ģedertam Eliasam nozīmēja Jelgava?Uz Jelgavu mācīties atnāk desmitgadīgs lauku puišelis no Zīlēniem, Ģederta Eliasa dzīvē tā ir pirmā lielā pilsēta. Ja salīdzina, ka mēs savus desmitgadniekus bieži vien turam pie rokas un vadājam automašīnā uz dažu kvartālu attālumā esošo skolu, tad Ģedertu atved no laukiem uz pilsētu, ieliek pansijā – lai tik mācās un pats iepazīst pilsētas dzīvi. Tiesa, gluži viens Ģederts nav, Jelgavā mācās arī lielais brālis Kristaps, par veselu gadu vecāks…Izglītība Eliasu ģimenē bija svēta lieta, un to, ka bērniem jāmācās, neviens pat nemēģināja apstrīdēt. Tāds pats ģimenes mantojums kā tieksme pēc izglītības ir arī tieksme pēc «smukuma», par ko liecina kaut vai rožu dobes gan Jēkabnieku pagasta Vanču mājās, no kurienes nākusi Eliasa māte Karlīne (meitas uzvārdā – Veilande), gan vēlāk Platones Zīlēnu pagalmā. Kā stāsta mātes rakstītā dienasgrāmata, tieši no viņas varētu būt mantota arī Ģederta krāsu izjūta.– Spriežot pēc Ģederta Eliasa gleznotajām ainavām, Zīlēni netiek aizmirsti arī pēc studijām plašajā pasaulē.Tas ir aplis, ko noiet visi četri Eliasu bērni – no Zīlēniem pasaulē. Visi ir studējuši ārzemju augstskolās un atkal atnākuši atpakaļ. Zīlēni vienmēr bijusi kā ass, ap kuru viss griežas. Tāpēc arī Ģedertam Eliasam ir tik daudz tieši Zīlēnu ainavu, jo vai tad nu viņam trūka iespēju pagleznot arī kur citur. Arī Latvijā. Lauku žanra gleznas Ģederts Eliass sāk gleznot, pirms vēl Kārlis Ulmanis aicina sākt godāt visu latvisko, tāpēc arī viņa darbos nav ne miņas no citiem autoriem dažkārt vērojamās salkanības.– Šajā sarunā bieži izskan vārds «izcils». Tas teikts aiz cieņas pret mūsu novadnieku vai tādēļ, ka Jelgavas muzejs nosaukts viņa vārdā?Pirmo reizi vārdus «izcilais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass» uzrakstīju jau pirms gadiem, gatavojot kādu ielūgumu. Var teikt, tīri nejauši, tomēr viņa izcilību nekad neesmu noliegusi.Pierādījumi? Eliass ir vienīgais latviešu mākslinieks, kura glezna glabājas Luvrā. Viena kārtīga Zemgales cūka. Nopirkta 1939. gadā no izstādes Parīzē. Arī šis fakts liecina par mākslinieka dižumu, jo galu galā tā nebija viņa personālizstāde, un potenciālie pircēji varēja izvēlēties jebkuru no labākajiem latviešu gleznotājiem. Izvēlējās Ģedertu Eliasu.Otrkārt, viņa milzīgais mantojums – ap 1000 eļļas gleznu, no kurām gandrīz astoņi simti glabājas mūsu muzejā. Kur nu vēl daudzie akvareļi un zīmējumi. Tas nozīmē, ka cilvēks strādājis praktiski katru dienu.Turklāt Ģederts Eliass nebija tikai gleznotājs. Viņš bija arī izcili erudīts un izglītots cilvēks. Ja paskatāmies pirmās brīvvalsts laikā izdoto Latviešu konversācijas vārdnīcu, liela daļa šķirkļu par mākslu un māksliniekiem ir tieši viņam sarakstīti vai rediģēti. Par mākslas jautājumiem labi un daudz rakstīts arī presē.Plus vēl darbs Latvijas Mākslas akadēmijā no 1925. līdz pat 1953. gadam.– Vai nav tā, ka Ģedertam Eliasam tomēr netiek izrādīta pienācīgā cieņa? Jūsmīgi izsaucieni «ak, Purvītis!» vai «ak, Rozentāls!» tai pašā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā manuprāt, dzirdami biežāk.Arī hronoloģiski Purvītis un Rozentāls bijuši pirms Eliasa. Un Nacionālajā muzejā Rīgā tiešām abi pirmie pārstāvēti nedaudz plašāk nekā Eliass.Bet ir vēl kāds aspekts. Vilhelms Purvītis gleznoja tikai ainavas, tādēļ nevarēja uzgleznot nevienu «nepareizu» cilvēku. Eliasam vienmēr līdzi nācis 1905. gads un radi, kuri maisījās politikā. Eliass bija tik liels, ka viņu nevarēja noliegt, pat piešķīra Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu.– Dalība Piektā gada notikumos padomju laikā taču bija pluss?Ne tik viennozīmīgi, jo Eliasi – gan Ģederts, bet jo īpaši Kristaps – bija pārliecināti sociāldemokrāti. Un tos, kā zināms, īstenie boļševiki nevarēja ieredzēt ne acu galā. Bet Bruno Kalniņš – latviešu sociāldemokrātu līderis Zviedrijā – bija Eliasu brālēns. Ir vēl kāda īpatnība, kas raksturīga arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikam, – Ģedertu Eliasu atzina un augstu vērtēja, bet viņš nekad nebija tā saucamo «top» mākslinieku skaitā. Lielā mērā arī savas noslēgtās dabas dēļ. Viņš nebija starp tā saucamajiem bohēmistiem, par kuriem klīst leģendas. Eliass bija savrupnieks kā dzīvē, tā mākslā – arī viņa darbus grūti ielikt plauktiņos.Kaut darbu ļoti daudz, viņš tomēr daudziem paliek ne pārāk labi pazīstams, jo ar ko tad visvairāk parasti asociējam Eliasa glezniecību – ar cūkas svilināšanu un 1905. gada cīnītājiem. Nereti cilvēku zināšanas par Eliasa mākslu ar to arī ir izsmeltas. Tāpēc ļoti vajadzīga ir gan jaunā grāmata, gan jubilejas izstāde.Pieļauju, ka kādam Eliasa darbi var arī nepatikt. Par to pats mākslinieks lieliski pateicis, ka mākslā galvenais ir neatstāt vienaldzīgu – sak, lai nepatīk, bet lai skatītājs nepaiet vienaldzīgi garām, lai veidojas sava attieksme. – Muzejā ir arī Ģederta Eliasa darbu pastāvīgā ekspozīcija. Ko tad redzēsim izstādē?Tāpēc arī jubilejas izstādei devām nosaukumu «Esmu strādājis daudz». Eliass ir strādājis tik daudz, ka pietiek gan pastāvīgajai ekspozīcijai un mūsu izstādei, gan izstādei, kas tagad skatāma Mūkusalas mākslas salonā Rīgā. Un novembrī tiks atklāta izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Darbi Rīgas izstādēs ir ne tikai no mūsu krājuma vien, bet Jelgavas izstādē gan. Mūsu krājumā Eliasa darbu ir tik daudz, ka uz katru jubileju pietiek ko restaurēt un rādīt. Izstādē būs arī tādas pērles, ka «mute paliek vaļā». Turklāt ap deviņdesmit procentu no šiem darbiem mūsu muzejā būs izstādīti pirmoreiz.Izstāde paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai ir fantastiska iespēja parādīt Eliasu visā krāšņumā – gan dažādu žanru, gan dažādu stilu, gan dažādu daiļrades periodu gleznas. No Ģederta Eliasa glezniecības var mācīties 20. gadsimta pirmās puses mākslas vēsturi.– Izstāde nav vienīgais notikums, kuras tapšanā esi aktīvi piedalījusies, vēl jau ir arī grāmata.Grāmata par Ģedertu Eliasu bija vajadzīga sen, bet, kā parasti, būtisks bija finanšu jautājums. Un grāmata kļuva iespējama, pateicoties SIA «Alfor» un valdes priekšsēdētāja Jāņa Zuzāna atbalstam. Faktiski viņš pat bija viens no rosinātājiem. Grāmatu «Ģederts Eliasas» izdevis Laimas Slavas vadītais apgāds «Neputns», un tā drukāta Jelgavas tipogrāfijā.– Jūs ar Laimu Slavu esat arī grāmatas autores?Teksta biogrāfisko daļu sarakstījām divatā ar Laimu. Grāmatā ir arī vēstuļu daļa. Darbs nebija nemaz tik viegls kaut vai tāpēc, ka daudz kas nav datēts – arī savas gleznas Eliass neparakstīja, acīmredzot šis ieradums izveidojās tādēļ, ka pēc 1905. gada notikumiem viņam nācās dzīvot «inkognito». Arī mākslas augstskolā Briselē Eliass studējis kā Luijs Lilo. Bet galvenais grāmatas autors, protams, ir pats Ģederts Eliass – tajā skatāmas vairāk nekā 260 viņa gleznu reprodukcijas.
