Reizēm tas piemirstas. Skatoties jūklī ar tik dažādajām (ne)mākslas izpausmēm, reizēm liekas, ka ar to pateikts netiek absolūti nekas.
Reizēm tas piemirstas. Skatoties jūklī ar tik dažādajām (ne)mākslas izpausmēm, reizēm liekas, ka ar to pateikts netiek absolūti nekas. Sevi par zvaigzni uzskata katrs, kurš var (un dažkārt pat īsti nevar) noturēt meldiņu dziesmai, kaut ko uzzīmēt vai sarīkot mūsdienās tik populāro performanci (un Dievs vien zina, vai patiešām visos šajos gadījumos jālieto tieši šis vārds). Skaidrs ir viens – katrs, kuram nav slinkums, uzrīko kādu biennāli vai performanci un sauc sevi par «baigo» zvaigzni. Dažs nesarīko pat neko, tikai padzīvo kādu laiciņu realitātes šovā (vienalga, vai tam ir kāds sakars ar talantiem, fabriku vai fermu) un arī sāk sevi dēvēt par debesu spīdekli.
Tomēr dažkārt uzrodas kāds mākslinieks, kurš tiešām vēlas kaut ko pateikt, kaut ko mainīt, uz kaut ko aicināt. Tā arī tepat Jelgavā redzamajā izstādē mūsu pašu māksliniece Indra Grasberga ar savu darbu ekspozīciju «Starp debesīm un zemi – mēs» vēlas citiem kaut ko pateikt. Saruna avīzes vajadzībām, lai uzrakstītu vienkāršu ziņu par izstādes atklāšanu, izvēršas garāka mākslinieces aizrautīgās attieksmes dēļ. Viņa bez liekiem lūgumiem pastāsta, ko vēlējusies sacīt ar savām gleznām, visticamāk, tāpēc, ka viņa patiešām ir gribējusi kaut ko pateikt.
Viņa pati par šo izstādi stāsta: «Biju nolēmusi veidot gleznas tikai ar krāsu saskaņu bez noteiktas tēmas. Bet notikumi manā dzīvē un ciešais kontakts ar pacientiem darbā mākslas terapijas nodarbībās psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuižā» man nepārtraukti liek domāt par mums atvēlēto, ļoti īso laika posmu. Izrādās, mēs bieži šo laiku nepareizi izmantojam. Tādēļ ir ļoti daudz izmisuma, traģēdijas un izpostītas dzīves. Parasti par šo tēmu sāk domāt cilvēki vecākos gados, esmu pārliecināta, ka tas jādara jaunībā. Tāpēc nolēmu veidot šo izstādi tieši šādu. Es ļoti vēlētos, lai jūs ikvienu uzrunā šie ļoti nosacīti ieskicētie tēli.»
Šonedēļ Rīgā tiek rādīta filma «Aiziet tumsā», ar kuru autori arī kaut ko vēlējušies pateikt. Filma atklāj vienu no mūsu sabiedrības sāpīgākajām parādībām – narkomāniju. Kino uzdevums ir izglītot un brīdināt, aicināt pasargāt sevi un citus, nojaukt mītus un atklāt paņēmienus, kā narkotikas var ienākt arī mūsu dzīvē. Par to filmā runā tie, kas izdzīvojuši. Tie ir dzīvesstāsti, kuros atklājas, ka narkotikas ir izmainījušas un gandrīz vienmēr neatgriezeniski izkropļojušas cilvēku likteņus.
Filmas veidotāji diez vai sevi uzskata par zvaigznēm, arī tās varoņi – diez vai. Tomēr viņi vēlas ar to kādu (mūs visus) uzrunāt, un tas ir daudz vairāk, nekā censties kļūt slavenam, piedaloties kādā šovā vai uzrīkojot kādu performanci.
