Jūlija Viļumaiņa (1909 – 1981) 100 gadu jubilejas izstādi, kas ir pirmā izcilā Vilhelma Purvīša skolnieka darbu skate Jelgavā, 2. novembrī pulksten 11 atklās Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas galerijā.Līdz ko iedomājamies J.Viļumaiņa gleznas, tā acu priekšā nostājas viņa klusās dabas ar zivīm, sēnēm, augļiem, maizi vai šķiņķi. Visbiežāk pār tiem krīt maiga gaisma, kas sapludina apkārtni ar lietām tā, ka, šķiet, piena krūze, bezmēns, sīpolu virtene izkūst telpā, visbiežāk senatnīgā klētī. Mākslinieks gleznoja ar zemes krāsām – patumši brūnos, zaļos, zeltainos toņos. Viņa darbos gandrīz vai taustāmi var sajust priekšmetu materialitāti, pat to siltumu. Enerģiskais, pastozais otas raksts, faktūras, skaidrās kompozīcijas rada zemnieciska raupjuma un vitalitātes iespaidu, spēka un iekšējas viengabalainības efektu.Taču tāda J.Viļumaiņa glezniecība neradās uzreiz. Kā labs piemērs ir izstādē redzamā 1933. gada vienkāršā lauku ainava ar saulrietā koši iekrāsotajām koka saimniecības ēkām, zilajām debesīm un zaļo pakalnu (starp citu, daudzas no Jelgavā eksponētajām gleznām bijušas skatāmas ļoti reti vai pat pirmo reizi tiek rādītas skatītājiem, starp tām arī šis studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā tapušais dabasskats). Mākslinieks gleznojis sparīgi un enerģiski, nerūpējoties par detaļām. Galvenais bijis iegūt dzīvespriecīgu noskaņu. Tomēr pie sava skatījuma jubilārs nonāca ļoti ātri – jau kara gados. Pēc kara, sevišķi Staļina valdīšanas laikā, gan nācās gleznot gandrīz naturālistiski precīzi, taču arī tad viņa Gruzufas vai kādas citas vietas ainavas izceļas ar izsmalcinātu krāsu izmantojumu, pelēcīgi ietonēto noskaņu. Mākslinieks gleznoja, kā prasīja, taču sirds pie svešiem dabasskatiem nepiesējās. Līdz ko sākās brīvāki laiki, viņš gleznoja tā un to, ko vēlējās, – slavenās klusās dabas. Tikpat silti un sirsnīgi varēja gleznot vēžus uz senlaicīgā galda klētiņas mijkrēslī kā necilās maijrozītes vai pujenes, kuras vēl ziedēs pavisam īsu laiku. Ikvienā šādā darbā ielikta sirds un dvēsele. J.Viļumainis spējis atklāt latviešu tautas garīgo pasauli, ētisko attieksmi pret dabu un visu dzīvo pasaulē, kas salasāma starp rindām mūsu dainās.
