Mārīte Leimane šodien nodod skatītāju vērtējumam savas «Krāsu spēles audumos».
Jubileju gads turpinās – šāds secinājums kā pirmais nāk prātā, nesot vēsti par jauno izstādi «Krāsu spēles audumos», kas bez īpašiem atklāšanas pasākumiem būs skatāma Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.Pagājušais gads aizritēja visas mūsu pilsētas mākslinieku organizācijas četrdesmitgades zīmē, bet šogad cita pēc citas seko vairāku Jelgavas Mākslinieku biedrības dalībnieku nozīmīgas gadskārtas. Iepriecinoši, ka ar apskaužamu regularitāti tām pieskaņotas arī pašu gaviļnieku personālizstādes – tā pēc Lolitas Zikmanes «mazās» darbu skates Jelgavā vasarā tika sarīkota lielā izstāde Rīgā, rudens pusē Jelgavas muzeja izstāžu zālē redzējām Ulda Zutera, bet pašreiz pilsētas kultūras nama divos stāvos varam vērot Ulda Rogas 70 gados sastrādāto.«Nu re, vēl tikai daži darbi jāsagludina, un tad izstāde būs gatava vaļā vēršanai,» tā divas dienas pirms savu darbu publiskās skates konstatē tekstilmāksliniece Mārīte Leimane, kam līdz «septiņdesmitgadnieku pulciņam» tālu, tomēr kāda nozīmīga dzīves gadskārta vēl šogad nosvinama.– Gribēju gudri jautāt par to, kas tekstilniekiem kopīgs un atšķirīgs no citu vizuālās mākslas veidu kopējiem, bet nu jūs ar vienu pašu teikumu neviļus visu pateicāt – gleznotājs pirms izstādes diez vai ņemsies savus darbus pārgludināt.Gleznotājs var atnākt mājās un savu darbu pārgleznot, pārlabot. Bet es taču nepāraudīšu – ko vienā galā iesāk aust, to otrā pabeidz. Ar gataviem darbiem atkal ir citas problēmas – kodes, tādēļ ļoti svarīga ir uzglabāšana. Ja darbs glabājas muzejā, attiecīgie apstākļi tiek nodrošināti, savukārt citur mēdz būt visādi. Pret kodēm, piemēram, efektīvs līdzeklis ir saldēšana.Šajā izstādē darbi savākti no malu malām, piemēram, savu Mākslas akadēmijas beigšanas diplomdarbu atradu Gaiļezerā, slimnīcā.– Diplomdarbs tapis 1979. gadā?Tieši tā. Gobelēns «Senā Rīga», vadītājs Rūdolfs Heimrāts. Oktobrī atzīmējām 50 gadu jubileju – par profesionālās tekstilmākslas sākumu Latvijā tiek uzskatīta Tekstilmākslas nodaļas dibināšana Latvijas Mākslas akadēmijā, ko 1961. gadā izveidoja profesors Heimrāts.Lielu daļu šajā izstādē eksponēto darbu esmu savākusi tepat Jelgavā – iestādēs, bērnudārzos, labi saglabāts darbs ir Amatniecības vidusskolā, kafejnīcā «Madara». Ir arī darbi no Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, Mākslinieku savienības kolekcijām. Četri darbi ir Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja īpašums.Kaut kas tapis arī laikā, kad strādāju Jelgavas kultūras namā par mākslinieci noformētāju (1998 – 2002). Tad jau daudz ko, pat ielūgumus un afišas, nācās gatavot ar roku, vēl nekādu «fotošopu» nebija.– Aušanas procesā vispār laikam jāiztiek bez modernizācijas, nekādi «tehnoloģiski paātrinātāji» nav izdomāti?Vispirms jābūt idejai, pēc tās jātaisa skice, tad piemeklē krāsu, toņus un sakrāso dziju. Lielajiem darbiem izgatavoju kartona gabalu, kuru lieku stellēs un, pēc tā vadoties, aužu. Citādi var sajaukt, bet kļūdīties gobelēnā nedrīkst. – Parastais jautājums – cik ilgā laikā top viens gobelēns?Tādam palielākam darbam man vajag vismaz trīs mēnešus, dienā var noaust 10 – 15 centimetru. Var jau būt, ka iespējams vairāk, bet man viss top pa vakariem, sestdienām, svētdienām – jāstrādā arī «maizes darbs».Kādreiz šai ziņā bija citādi, bija līgumdarbi un pasūtītāji, ne tā kā mūsdienās, kad ar tiem pircējiem diezgan pašvaki. Piemēram, astoņdesmitajos gados Jelgavas Autobusu parkam uztaisīju vairākus darbus, tiesa, kad mēģināju tos dabūt šai izstādei, vairs neatradu. Kur palikuši, neviens nezina. Var jau būt, ja nopietnāk meklētu, atrastu.– Kā vispār nonācāt pie tādas jomas kā tekstilmāksla? Vai, piemēram, glezniecība nav šķitusi prestižāka un ne tik darbietilpīga?Tajā laikā, kad mācījos Mākslas akadēmijā (1974 – 1979), tekstilmāksla bija ļoti prestiža. Un galvenokārt jau pateicoties profesoram Rūdolfam Heimrātam, kurš ārkārtīgi rūpējās tieši par saviem studentiem. Arī citu tehnoloģisku materiālu bija mazāk, un interjeros lika vai nu gleznas, vai gobelēnus, tā ka darba tekstilniekiem netrūka.– Varbūt aušana jums ir ģimenes tradīcija?Mājās gan stelles bija, un segas jau vecmāmiņa auda gan, bet diez vai jāmeklē tik tieša pēctecība. Vispār mākslu sāku apgūt Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā. (Rēzekne man kā madonietei bija tuvāka un drošāka nekā lielpilsēta Rīga.) Tekstilmāksla sākās tikai Mākslas akadēmijā.– Tā kā tekstilmāksla toreiz bija prestiža, droši vien bija jāiztur liels konkurss. Vai neesat lietas kursā, kā ir mūsdienās?Cik zinu, konkurss ir arī tagad – divi trīs cilvēki uz vietu –, tā ka tekstilmākslas prestižs nav zudis. Manā laikā bija kādi pieci seši uz vienu vietu… Mūsu mācību iestāde vispār bija ļoti populāra vieta, vēl tagad atceros slavenos karnevālus, kad Mākslas akadēmiju gāza vai apkārt.Bet jauniešiem tas vajadzīgs, savs laiks izpriecām, savs – vecumam.– Izstāžu iekārtošana Jelgavas muzejā, kur strādājat par mākslinieci noformētāju, tagad ir jūsu «maizes darbs», tiesa, parasti iznāk rūpēties par citu mākslinieku izstādēm. Iepriekšējo jūsu izstādi nemaz tā īsti neatceros.Pa kādam darbam jau bijis daudzās ekspozīcijās, bet šādā apjomā tā faktiski būs mana pirmā personālizstāde. Tā ka nāciet, vērtējiet.
