Kalnciemā, netālu no Drabiņu kūdras purva, mākslinieks Edgars Ameriks veido kūdras mākslas centru, vienlaikus turpinot attīstīt kūdras alternatīvās izmantošanas iespējas.
– Tu esi ne tikai kūdras mākslinieks, bet arī pētnieks. Kā veidojušās tavas attiecības ar kūdru un purvu?
Bērnībā esmu strādājis kūdras purvos. Šādu purvu sagatavošana ieguvei ir diezgan darbietilpīga, pamatā to meliorē, ģeoloģiski pēta, sagatavo infrastruktūru un attīra no koksnes. Jāpaveic daudz un dažādas darbības, un es, mazs puika būdams, piedalījos šajos procesos. Kūdras laukos pamatā esmu strādājis roku darbu – kūdras kluču pārkraušana žāvēšanai, grāvju un lauku ravēšana, kūdras attīrīšana no saknēm utt. Tur arī radās pirmais impulss. Vēlāk, strādājot kūdras nozares uzņēmumā mārketinga jomā, sāku pētīt materiālu dziļāk, sāku eksperimentēt. Bija vēlme veidot efektīvākus vizuālos materiālus, radīt interesantākus korporatīvos suvenīrus. Līdz ar to kūdra nonāca studijā un mājas vidē. Tur tā ieguva citu maņu, jo materiāls tika uztverts neierasti un pavisam no cita skatpunkta. Tā soli pa solim veidojās jauni, alternatīvi kūdras izmantošanas veidi. Šobrīd tas ir sasniedzis līmeni, ka varam sākt gūt arī kādu ekonomisku labumu no kūdras inovācijām daudz plašākā un industriālā virzienā.
– Vai jau bērnībā mēģināji veidot mākslu no kūdras?
Nē, kā jau minēju, bērnībā bija vairāk roku darbs kūdras laukos. Pamatskolā labi padevās zīmēšana, un attiecīgi vēlāk iestājos un mācījos “lietišķajos” tēlniecības nodaļā. Pēc tam Mākslas akadēmijas funkcionālā dizaina nodaļā. Šis salikums, protams, daudz ko pavēra, jo, apgūstot dažādus materiālus, kā tēlnieks varēju iepazīt arī industriālo pusi, studējot dizainu, kas šodien man ir ļoti svarīgi, lai strādātu ar kūdru.
Pirmā saskarsme ar kūdru kā materiālu, kuru sāku izmantot mākslā, bija aptuveni 2007. gadā. Tad kūdru jau apstrādāju, izžāvēju, pāris gadu noturēju mājās un sapratu, ka materiāls ir pietiekami krāšņs un savdabīgs iekšienē, ne tāds, kādu redzam to no ārpuses. Iekšpusē tas ir pilnīgi kaut kas cits, un līdz ar to interese bija pastiprināta. Sāku pētīt, šķirot un sagatavot kūdras materiālu uz lauka, lai pienācīgi veiktu eksperimentus.
2011. gadā bija projekts, kurā 12 mākslinieku 12 stundās veidoja 12 kūdras skulptūras. Tas bija pirmais pasākums, kas ļāva plašākai auditorijai iepazīt kūdru kā materiālu izmantošanai mākslā. Interese bija ļoti liela, īpaši bērniem, kuri ļoti azartiski ar to darbojās. Es arī saprotu, kādēļ – kūdras materiāls ir ātrs. Apstrādes instrumenti ir tie paši, kurus izmantojam, apstrādājot koku, bet rezultātu var panākt daudz ātrāk un vieglāk. Protams, ir citas blakus īpašības, piemēram, materiāls ir trausls. Kad pamanīju bērnu interesi, organizēju radošās darbnīcas, kurās bērni varēja iepazīt vienlaicīgi dabu un kūdras materiālu. Rezultātā stundas laikā varēja izgatavot interesantus objektus no kūdras. Darbs ar kūdru ir kā dabas zinības vienlaicīgi ar praktisko darbu. Ar radošajām darbnīcām biju izbraukumos uz Vāciju, Franciju, Beļģiju, plānoju šādas aktivitātes attīstīt arī turpmāk.
– Lielākā daļa cilvēku pazīst kūdras masu, ko kaisa uz rozēm.
Primāri kūdru iegūst, lai ražotu produktus augsnes ielabošanai. Šos produktus mēs varam izmantot dārzkopībā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Tehnoloģiski šim nolūkam izmanto divus kūdras ieguves veidus. Pirmais ir frēzkūdra, kas tiek frēzēta un iesūkta tādā lielā putekļusūcējā. Otrs ieguves veids ir grieztā kūdra, kas tiek izcelta, izžāvēta un samalta. Es savukārt iemaisos pa vidu, lai šo izgriezto kūdras klucīti nenogādātu uz dzirnavām. Es ņemu to uz šķūni, žāvēju un pienācīgi sagatavoju tālākai apstrādei. Lai iegūtu kūdru alternatīvai tās izmantošanai, primāri ir jāizvērtē sastāvs un kūdras sadalīšanās pakāpe.
Tas nebūt nav tā, ka nomēri kūdras purvā konkrētu dziļumu un roc, tas prasa nepārtrauktu monitoringu, kura laikā apzini materiālu ieguvei. Šie izpētes procesi ir prasījuši vairākus gadus. Es uzskatu, ka kūdras nozari varam pakārtot dažāda tipa produktiem ar augstu pievienoto vērtību. Sakārtojot ieguves tehnoloģisko pusi un izstrādes principus, mēs varam no kūdras ražot gan augsnes ielabošanai paredzētos produktus, gan inovatīvus, ekoloģiskus, dabai draudzīgus apdares materiālus ar ļoti augstu pievienoto vērtību.
– Dziļumā izraktā materiāla struktūra ir tuva kokam?
Koksne kūdrā, protams ir, jo kūdras lauki savulaik bijuši arī meži. Kūdras sastāvā ir simtiem dažādu augu sugu, kas augušas Latvijā vairākas tūkstošgades un, laikam ejot, sadalījušās, pārtopot kūdrā. Izgrieztas kūdras blīvums ir dabīgi veidojies, tas ir dabīgi sapresēts materiāls. Es teiktu, ka kūdra ir ļoti trausla un ļoti izturīga. Neliels tās gabaliņš spēj noturēt pat 300 kilogramu smagas iekārtas svaru. Šādi es darbnīcā kūdru esmu izmantojis iekārtu līmeņa izlīdzināšanai. Kūdras materiālam ir ļoti daudz šķautņu, kurās tas var sevi pierādīt. Tā ir akustika, siltumizolācija, nestspēja. Kūdrā ir daudz gaisa, attiecīgi tā spēj nodalīt un novērst nevēlamas vibrācijas un ietekmi, piemēram, uz skandām, kuras atrodas saskarsmē ar citu virsmu. Kā materiāls kūdra ir pierādījusi sevi daudzpusīgi, tikai jāprot ar to strādāt.
– Alternatīvi izmantojamā materiāla atlasīšana notiek ar rokām?
Pārsvarā jā, jo visi procesi ir prototipu stadijā. Secība ir šāda: ir kūdras lauki, kas sagatavoti ieguvei standarta produkcijas ražošanai, pēc tam tiek veikta ģeoloģiskā izpēte un noteiktas teritorijas alternatīvās izmantošanas produktiem, uz lauka ar ierasto griešanas metodi tiek sagatavota kūdra dažādos formātos, sagriezto kūdru uz lauka notur aptuveni gadu, pēc tam tā tiek nogādāta šķūnī un tur noturēta nepilnu gadu. Visos etapos kūdra tiek šķirota. Sagatavotā materiāla raksturu var apzināt tikai mākslas procesā, sākotnēji tas ir netverams, nav iespējams atrast informāciju par šādu kūdras izmantošanu, nav plāna, pēc kura strādāt. Tu vienkārši dari, saskaries ar ļoti daudzām kļūdām un neveiksmēm un tās risini, jo tikai tā var apzināt materiāla īpašības un tehniskās apstrādes iespējas.
Esmu iemācījies kūdras darbus restaurēt, šādi ir radusies ideja par kūdras krāsu un apmetumu. Tika radīta speciāla kūdras līme, kuru varēju slīpēt un pienācīgi apstrādāt, lai saglabātu kūdras unikālo struktūru. No mākslas procesiem rodas industriāla šķautne ar tehnoloģisku pamatojumu, rezultātā var attīstīt vairākus jaunus produktus. Šajā darbā man ir ļoti noderējušas gan tēlniecības prasmes, gan funkcionālā dizaina iemaņas, kas vairāk ļauj izprast materiāla īpašības un pilnveidot tehnoloģisko pusi.
– Tātad mākslas process ir tas, kas rada inovācijas?
Protams, katram mākslas darbam ir savs stāsts un sava nozīme, katrs darbs ir veicinājis kaut kā jauna attīstību. Mijiedarbība ir diezgan nozīmīga, tādēļ esmu izlēmis nodarboties ar mākslu. Māksla ir kā dzinējs, motors, kurš nosaka to, kā organizēt un attīstīt turpmākās darbības. Protams, ja ir jāpiedalās kādā konkrētā kūdras produkta attīstības procesā, es to darīšu, bet vairāk laika vēlos veltīt pētniecībai, lai iegūtu maksimāli daudz informācijas par šo resursu.
No mākslinieka daudz ko var iegūt. Inovācijas, ko administrē pēc noteikta plāna, nav inovācijas, tie ir produkta uzlabojumi. Inovācijas ir tās, kas zinātniekam, pētniekam vai māksliniekam radās eksperimentu rezultātā. Kaut kas inovatīvs var būt tikai tad, ja tiek radīta kāda radikāla pārmaiņa, kas risina, piemēram, kādu iestagnējušu problēmu.
– Latvijā tu esi vienīgais kūdras pētnieks un mākslinieks?
Es varētu teikt, ka pasaulē nav neviena cita. Pat Eiropas kūdras ražotājiem tas, ko darām, bija ļoti liels brīnums. Noslēpums ir tajā, ka tikai Skandināvijas un Krievijas platuma grādos varam atrast noderīgu ģeoloģisko sastāvu alternatīvo produktu radīšanai, Kanādā un Īrijā jau ir pavisam cita veida materiāls.
Viss, ko es zinu, ir paša iegūtas zināšanas, jo šādas informācijas par kūdru nekur nav. Viss, kas saistīts ar jaunu materiālu radīšanu, ir mani eksperimenti un ļoti daudzas kļūdīšanās. Materiāla saglabāšanos ļoti ietekmē fiziskais kontakts, piemēram, transportēšana, kā kūdra tiek nolikta, paņemta, aiznesta, tādēļ cilvēkam, kas to dara, ir jābūt ļoti uzmanīgam, strādājot ar tehniku, vešanu, kraušanu. Cilvēka faktors ir visbīstamākais. Pats materiāls var stāvēt zem klajas debess tūkstošiem gadu, un tam nebūs nekādas vainas, ja vien cilvēks to fiziski neietekmēs.
Latvijā kūdra kā resurss ir plaši sastopams, un mēs varam radīt produktus ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Man pašam tas ir ļoti liels izaicinājums un mērķis pēc iespējas plašāk apzināt un izpētīt šo materiālu.
– Kas ir šie produkti ar augsto pievienoto vērtību?
Kūdra ir veiksmīgi izmantojama galdniecībā, mēbelēs un apdares materiālos, būtībā tas būtu augstas pievienotās vērtības iekšdarbu būvmateriāls “premium” segmentā. Šobrīd tas ir ļoti dārgs mazo tirāžu un sagatavošanas dēļ, bet tas var kļūt pieņemams, ja attīsta šo virzienu un tehnoloģiski izdomā kādu risinājumu lielākiem apjomiem. Pagaidām tas ir tādā meistara darbnīcas līmenī. Doma ir izveidot nelielu darbnīcu, kurā varētu izgatavot lokšņu materiālu ar kūdras pārklājumu limitētā daudzumā. Šādu materiālu iespējams izmantot grīdu segumiem, durvju, mēbeļu vai sienu paneļu izgatavošanā. Šādu materiālu var, piemēram, lakot un apstrādāt ar jau mums zināmām tehnoloģijām. Materiāls būtu līdzvērtīgs ar savām īpašībām gluži kā koks.
Citādi ir ar dabīgu kūdru. Lai to uzturētu, ir jābūt labam saimniekam, neapstrādāta kūdra ir ļoti jutīga, daudzkārt jutīgāka par koku. Otrkārt, ir nepieciešams sabalansēts klimats. Ja gribi nekustīgu kūdras sienu, ir jābūt kontrolētam telpas klimatam, kas vienmēr nodrošina vienmērīgu mitrumu. Protams, kūdra izdzīvos jebkādos apstākļos, bet klimats var ietekmēt formu. Šis noteikti ir 21. gadsimta materiāls, kurš pieprasa daudz vairāk uzmanības un rūpju. Attiecīgi nāksies nodrošināt materiālam vidi, kurā tas tiek eksponēts, un tas noteikti nav lēts prieks.
Kūdras materiālu paletē ir arī krāsa–apmetums, šis produkts gan varētu būt pieejams plašākam segmentam un būtu nopērkams būvmateriālu veikalos.
– Kūdras krāsa?
Jā, būtībā tā ir kūdras frakcija, kas tiek sagatavota, lai to varētu izmantot kā šķidro tapeti, špakteļmasu vai krāsu, tādējādi to var uzklāt uz sienas, un tā nezaudē nedz savu brūno nokrāsu, nedz dziļumu. Ir divi produkti – viens lietojams ar otu, otrs ar špakteļlāpstu vai kompresoru. Ir daudz dažādu nianšu, kas jāņem vērā produkta izmantošanā, bet tas varētu būt labs veikala produkts, kas pieejams ne tikai “premium” segmentā.
Šis ir ļoti daudzpusīgs materiāls, piemēram, uz sienas uzpūsto vai uzklāto kārtiņu var pulēt kā koku, var lietot eļļas, piemēram, lineļļu. To iespējams klāt vairākos slāņos, tādējādi veidot dekoratīvu krāsojumu, līdzīgi kā Venēcijas apmetumu. Iespējas ir plašas, tas ir dabīgs un ekoloģisks materiāls. Lai pilnvērtīgi sagatavotos darbam un apzinātu visas materiāla īpašības, būtu jāveido īpašas apmācību programmas. Brūnā krāsa ir ļoti samtaina, dziļa un gaismu absorbējoša, tā veido matētu, dziļu faktūru, kas rada bezgalības sajūtu. Ideja par šādu krāsu radās, strādājot ar mākslas darbu eksponēšanu, – man bija nepieciešams fons kūdras mākslas darbiem, kurš absorbē gaismu un akcentē tikai dabīgo kūdras materiālu. Kūdras mākslas darbi ļoti kontrastēja ar mums ierastajiem materiāliem, tādēļ bija jāmeklē kāds risinājums.
Tas, ko pašlaik gribu paveikt – šo krāsu–apmetumu sagatavot pārdošanai sausā veidā. Saturu sapildīt papīra maisā, un lietotājs pats, piejaucot ūdeni, dabūtu nepieciešamo masu darbam. Vēlos izveidot saprotamu materiālu, kas izgatavojams un lietojams ar noteiktu tehnisko bāzi. Šādā izpildījumā to noteikti varētu laist tirgū un radīt unikālu eksporta preci. Vispirms, protams, būtu arī jāpaskaidro, kas ir kūdra, ko daudzi nezina un nesaprot.
– Šķiet, tev ir ļoti dziļa izpratne par kūdru. Kas ir tas, ko daudz nezina un nesaprot par šo materiālu?
Es teiktu, ka šobrīd vajadzētu vairāk akcentēt īpašības un sajūtas, nevis formu. Vajadzētu vairāk saprast materiāla īpašos sagatavošanas procesus, pašu materiālu un tikai tad eksponēt. Rādīt, ko var no tā izveidot. Šajā gadījumā nav iespējams veidot intrigu ar formu, jo tā ir jāveido, vispirms stāstot par tradīcijām, ar kurām esam vienīgie un unikāli, nevis par to, ka uztaisījām konkrētu formu, galvu vai kāju no kūdras. Ir jāuzsver šis smalkums un pietāte pret materiālu, jāiepazīstina ar tā izmantošanas iespējām.
Kad Jelgavas pašvaldība brauca uz Lietuvu, es biju sagatavojis dāvanu – kūdras šķērsgriezumu aptuveni 40 centimetru izmērā ar nosaukumu “Viens tūkstotis gadu Latvijas”, ko var aizvest kā mūsu lepnumu. Šis kūdras slānis norāda uz to, ka mēs protam izcelt no purva tūkstošgadi un iepakotā veidā nogādāt uz jebkuru tuvu vai tālāku vietu. Šīs tradīcijas ir mūsu lepnums, jo tādu nekur citur nav. Ar tādu piegājienu vajadzētu to darīt. Savā būtībā mākslas darbi no kūdras liecina, cik sabiedrība ir gatava būt iejūtīga pret dabu. Tas ir kā termometrs, kas rāda mūsu kultūras līmeni attiecībā pret dabu.
– Tu minēji tūkstoš gadus, vai, pētot kūdras purvu, mēs varētu atklāt ko jaunu ģeoloģijas un vēstures jomā?
Purvi ir vēsturiski interesanti veidojušies, vienu brīdi tie ir deguši varbūt visu vasaru, tad bijuši lieti, kas veidojuši citu floru. Kad kūdru izžāvējam, varam redzēt visu bioloģisko sastāvu, arī apstrādājot un pulējot šo materiālu, es redzu, ka tās ir ļoti plānas augu daļiņas, kas slāni pa slānim maina toni. Es uzskatu, ka, precīzi sagatavojot kūdru, to varētu rūpīgi atšķirt kā grāmatu un līdz mūsdienām precīzi noteikt klimata izmaiņas Latvijā vismaz trīstūkstoš gadu griezumā ar mēneša precizitāti. Līdzīgi kā koka stumbrs, ko mēs redzam raupju, bet, kad to apstrādājam, redzam visu, kas tajā ir iekšā. Arī kokam iespējams redzēt laiku šķērsgriezumā, šeit varam līdzīgi novērot to pašu, vienīgi sastāvā ir visa Latvijas augu vēsture. Es domāju, ka, pētot kūdras slāņus, varētu aizrakties līdz pat ledus laikmetam.
Latvijā noteikti būtu jāizveido pētniecības centrs vai pat kūdras institūts, kas pēta šo materiālu, jo tas ir fenomenāls un unikāls, ar milzīgu informatīvo bāzi, mēs ar savām zināšanām varētu droši būt priekšā somiem, zviedriem, lietuviešiem utt. Tas būtu jādara valsts mērogā un kūdras resurss rūpīgi jāizvērtē. Uzskatu, ka esam aizmirsuši savu zemi, administrējot Eiropas pašu radītās problēmas.
– Kā izlēmi pārcelties atpakaļ uz Jelgavas novadu?
Ilgu laiku nodzīvoju Rīgā, nomāju telpas gan studijai, darbnīcai, gan dzīvesvietai un jau kādu labu laiku biju mājvietas meklējumos, kur varētu bāzēties un attīstīt visus procesus nopietnākā līmenī. Tad pagājušā gada vasarā iegādājāmies šo īpašumu. Protams, ēka bija drausmīgā stāvoklī, gadu esmu šeit, Kalnciemā, un pagaidām neko citu neesmu redzējis kā būvgružus, šķirojis būvmateriālus, atlasot kokmateriālus un ķieģeļus, ko varētu izmantot atkārtoti, lai maksimāli saglabātu vēsturisko veidolu. Šeit pirms tam bija tautas nams, un es nemaz nezināju, ka padomju laikos otrais stāvs ir uzbūvēts uz vecā mūra ķieģeļu ēku ansambļa, ko šobrīd plānojam atjaunot. Būtībā tā ir vienīgā liecība par to, ka Kalnciemā ir bijuši vērienīgi ķieģeļu cepļi. Iespējams, tas varētu nākotnē kļūt par kultūras mantojumu, jo iepriekš to nevarēja redzēt, viss bija zem apmetuma un paslēpts zem padomju gadu sienu paneļiem.
Lokācija ir ideāla, esmu starp abiem kūdras purviem, tieši tur, kur viss sākās. Būtībā es nokļuvu atpakaļ pie tradīciju saknēm, jo pirms gadiem desmit tepat Kalnciemā bija žāvētava, kur kūdras izpētes process tika uzsākts. Šeit sāku pirmos žāvēšanas testus kaltēs, tepat bija arī zāģēšanas un formēšanas darbi. Varētu teikt, ka tradīcijas šeit sākās, un šodien esmu šeit, lai tās turpinātu, lai arī toreiz nodomāju – te noteikti nav tā vieta, kur es vēlētos atrasties, vēl vairāk – apmesties uz dzīvi.
– Ko tu šeit plāno attīstīt?
Iecerēta kūdras darbnīca, studija un mākslas centrs. Protams, galvenais uzsvars būs uz kūdru, jo interjerā un būvniecībā daudz un dažādi tiks integrēta kūdra. Būs arī konferenču telpa un apmeklētājiem sagatavota zona. Viena daļa būs kā muzejs un izstāžu zāle, otra – darbnīca un studija, kur varēs novērot visus procesus. Šī būs vieta, kur veidot radošās darbnīcas, eksponēt mākslas darbus. Šeit būs manu kūdras mākslas darbu mājas.
Pirmā būs gatava darbnīca. Svarīgākais ir telpas izmērs un izvietojums, lai būtu iespējams pakārtot kūdrai nepieciešamo klimatu. Uzskatu, ka ēka ir ļoti piemērota kūdras uzglabāšanai un apstrādāšanai, jo tā ir mūra.
Tepat blakus ir purvi, kuros varētu iepazīt gan kūdras ieguves īpatnības, gan izstaigāt neskartos purvājus. Apmeklētāji varētu iepazīt gan šo vietu un kūdras materiālu, gan Kalnciema un ķieģeļu cepļu vēsturi.
– Šogad purvā ir tapis arī amfiteātris.
Jā, tas ir kārtējais projekts, kas veidots kopā ar dabas mākslinieku Jāni Gutānu-Grasi, kurš savā jomā ir ļoti talantīgs mākslinieks. Sākumā bija ideja, sagaidot saulgriežus, veidot monumentālu instalāciju, un tā tapa amfiteātris. To visu reālajā vidē vērojot un kārtojot, sapratām, ka tā varētu būt laba vieta meditācijai un dažādiem nestandarta pasākumiem. Pamazām radās doma, ka vajadzētu organizēt pirmo koncertu un ierakstu sesiju. Ieraksts tiks sagatavots un izdots vinila platē. Šis amfiteātris veidots no liela izmēra kūdras blokiem un ir pietiekami noturīgs, lai nodrošinātu iespēju apmeklēt to vairākus gadus. Domājam, ka pamazām jāattīsta šī teritorija. Varētu izveidot taku, mākslas objektu parku un arī kūdras spēļu laukumu bērniem.
