Elīna Skutele gatavojas lomai piecpadsmitajā Gunāra Priedes lugas iestudējumā Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī
Kaut savos Jelgavas teātrī nospēlētajos gados Elīna Skutele bijusi uz skatuves dēļiem dažādās lomās, 19. martā paredzētā pirmizrāde sola jaunus pārdzīvojumus. Galvenokārt tāpēc, ka lugas autors ir Gunārs Priede, dramaturgs, kura lugu iestudējumi cieši saistīti gan ar Jelgavas teātra, gan režisores Lūcijas Ņefedovas likteni un nekad nav aizritējuši klusi un nemanāmi, bet dažkārt pat izraisījuši Latvijas PSR atsevišķu iestāžu īpašu uzmanību.
– Tikko biji un vēl esi Jakobīne Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precībās», nu Leonarda Gunāra Priedes lugā «Vai mēs viņu pazīsim?». Liela slodze tev sanāk Alunāna Jelgavas teātrī. Iepriekšminētās taču var uzskatīt par galvenajām sieviešu lomām?
Par «Minhauzena precībām» to var teikt puslīdz droši (kaut laikmets ir tāds, ka priekšplānā parasti izvirzās Minhauzens), bet Gunāra Priedes lugu specifika ir tāda, ka uzreiz nemaz nevar īsti saprast, kurš no tēliem ir centrālais. Tikai pamazām var apjaust, kas ir kas. Luga «Vai mēs viņu pazīsim?» nav izņēmums, tur katram no tēliem ir sava nozīme. Priedem, manuprāt, lieku tēlu vispār nav. Pat ja lugā varonis pateicis tikai vienu teikumu, tas pateikts īstajā laikā un vietā – tieši tad, kad to vajadzēja.
Mana Leonarda ir ļoti īpatnējs tēls, un tam ir liela nozīme, bet katrā ziņā šajā lugā tas tāds nav vienīgais. Kad lasa lugu, grūti saprast, kas tur ir svarīgāks. Un tikai mēģinājumu laikā mēs paši sākam arvien vairāk redzēt un saprast, kas mēs, tēli, īsti esam un ko nozīmējam šajā lugā.
– Pie galvenajām un svarīgajām lomām nenonāci uzreiz. Kāds bija tavs sākums Alunāna teātrī?
Desmit gadu laikam vēl nebūs. Ja no divdesmit sešiem atņem sešpadsmit, kad atnācu uz Alunāna teātra studiju, sanāk tieši desmit! Gandrīz vai iemesls jubilejai.
Atceros, toreiz man pagadījās ārkārtīgi jauka studija. Jānis Dūrējs, Zane Bulderberga, Ilmārs Dūrītis, Elita Majevska, Kristīne Zotova. Atšķirībā no pārējiem mācījos nevis pilsētā, bet Kalnciema vidusskolā. Par nosacītu jelgavnieci kļuvu tikai tad, kad studēju «mehos».
– Aktrise… un «mehos»?
Formāli tā sanāk, jo pabeidzu pedagoģijas programmu LLU Tehniskajā fakultātē, varu mācīt mājturību un informātiku. Pirms gada bija maģistrantūras izlaidums. Bet dzīvoju joprojām Valgundē. Autobuss – mans labākais draugs. (Elīna ievēro manu skatienu, vērstu trauslajam aktrises stāvam visai palielās ceļa somas virzienā – aut.)
– Ja atgriežamies pagātnē – stāšanās Alunāna teātra studijā taču nebija nejauša, turklāt vēl meitenei «no laukiem». Vainīga bija skola?
Gan skola, gan ģimene. Mēs visi esam lieli teātra skatītāji. Pat īsti nevaru formulēt, kurā brīdī tā skatīšanās lieta pārauga vēlmē pašai mēģināt kaut ko nospēlēt. Un tiešām tikai pamēģināt, nenāca prātā, ka varētu teātrī palikt arī uz ilgāku laiku.
Atkārtošos, bet lielā mērā vainojama tieši studija, kas bija kolektīvs ar tādu pamatīgu kodolu, un izveidojās ļoti labas attiecības gan starp studistiem, gan ar režisori Lūciju Ņefedovu. Tā kā skolā ir klases, kur saites starp absolventiem pazūd ātri vien, un ir tādas, kas turpina regulāras tikšanās katru gadu vai pat vēl biežāk.
– Varbūt vari atcerēties pirmo lielo lomu?
Pirmo reizi uz lielās skatuves vēl kā studisti tikām Ādolfa Alunāna «Muceniekā un muceniecē», kad Arvīds Matisons tēloja Dundurnieku, bet mēs bijām putniņi un sunīši. Tā kā ne no draugiem, ne no pazīstamiem nevienam nebiju teikusi, ka esmu iestājusies Alunāna teātra studijā, kļuvu atpazīstama jau ar pirmo izgājienu – tieši šo izrādi rādīja rajona pedagogiem, un nākamajā dienā manā Kalnciema vidusskolā par to zināja ne tikai skolotāji vien, bet arī visi skolēni. Tā nu mans lielais noslēpums «izgāja tautās» jau pirmajā reizē.
– Izskatās, ka šo soli – atnākšanu uz teātra studiju – nemaz nenožēlo?
Tas man ir daudz palīdzējis. Liela bagātība ir visi satiktie cilvēki, gan studija, ko nebeidzu uzsvērt, gan citi. Un ne tikai skatuves partneri, bet arī pārējie teātra cilvēki – dekoratori, tērpu un kostīmu meistari un visi citi.
– Pastāv priekšstats, ka katra meitene, kura uzkāpj uz skatuves dēļiem 16 gadu vecumā, sapņo kādreiz kļūt par profesionālu aktrisi.
Tāda doma gan man nekad prātā nav nākusi. Mākslā vienmēr ir kaut kāda nenoteiktība, un es, šķiet, nemaz nevarētu izturēt, ja tā kļūtu par manu profesiju. Turklāt teātra dzīve ir pilsētas dzīve, bet man ārkārtīgi svarīgi ir lauki.
– Darbošanās amatierteātrī, ja tas ir tik nopietns kā Alunāna teātris, tomēr paņem daudz laika.
Tas ir laika sakārtošanas jautājums: ja dara, tad izdara. Praktiski tas var tikai palīdzēt, jo runāšana manis izvēlētajā skolotāja profesijā ir viena no svarīgākajām lietām.
Pašreiz, gan uz laiku (kamēr mana priekšgājēja rūpējas par tautas nākotni), strādāju par Valgundes pagasta izglītības, kultūras un sporta centra «Avoti» vadītāju, vēl esmu jaunatnes lietu koordinatore Valgundes pagastā. Tā ka vismaz pašreiz no mājām uz darbu nav jābraukā.
– Esam nedaudz novirzījušies no Gunāra Priedes, bet pirmizrāde jau 19. martā. Vai relatīvi nesenajos padomju laikos, kurus gan arī īsti neesi piedzīvojusi, vieglāk iejusties nekā gadsimtus senos notikumos – kā «Minhauzena precībās»?
Noteikti daudz savādāk. Par Gunāra Priedes aprakstīto laiku gan vecāki, gan vecvecāki var daudz ko pastāstīt, un mājās albumi pilni ar tā laika bildēm. Atmiņa jau tepat vien gaisā virmo. Bet «Minhauzena precībās» ir krietni jāpadomā, tie ir pavisam citi laiki – ar citām manierēm un attiecībām starp cilvēkiem…
– Par manierēm piekrītu, bet vai mainās arī attiecības?
Attiecību izpausmes, tā laikam būs precīzāk. Svarīgākais jau paliek tas pats. Bet, kas ir svarīgākais, labāk skaļi neteikt – «ja nosauksi vārdā, tad pazudīs!». ◆
