Andrejs Osokins ir ne tikai izcils pianists, bet arī brīnišķīgs runātājs. Prasme radīt interesi par mākslu piemīt gan viņa virtuozajai klavierspēlei, gan optimistiskajam skatījumam uz dzīvi. Viņš teic, ka “mūzikai ir jāiet no sirds uz sirdi,” un apliecina, ka tā ir viņa misija.
– Jūs nākat no muzikālas ģimenes, spēlējat klavieres no piecu gadu vecuma un reiz esat minējis, ka jums nemaz neesot bijusi izvēle nespēlēt šo instrumentu.
Protams, man nebija tādas izvēles, jo es jau gulēju zem klavierēm, kad biju mazs. Dārziņa skolā gāju sagatavošanas klasē, man tur bija interesanti, jo tur strādāja arī vecāki. Tāpēc man nav bijis tāds brīdis, kad būtu jālemj, kuru instrumentu spēlēt, kurš man būtu tuvāks. Šajā ziņā tas bija viegli.
– Nav bijis jāpavada gadi pārdomās par to, ko vēlaties savā dzīvē darīt.
Jā, tas jau bija skaidrs pēc pirmajām četrām klasēm. Kad sākās veiksmīga attīstība, pašam kļuva interesanti spēlēt. Viss noritēja dabīgi un patīkami. Man ir liels prieks, ka vecāki nekad neuzspieda spēlēt klavieres, liekot obligāti vingrināties astoņas stundas dienā un ne minūti mazāk. Ja es gribēju, lai sanāk labi, tad bija skaidrs, ka vajag strādāt. Tā bija paša iniciatīva, kas, manuprāt, ir ļoti veselīgi.
Vienalga, sanāktu karjera mūzikā vai nesanāktu un būtu jāiet citā virzienā, svarīgi ir iemācīties savu darbu darīt ar mīlestību un patīkamu sajūtu. Nevis uztvert to kā mocīšanos un gaidīt, kad pienāks laiks, kad beidzot varēs aiziet pensijā. Darīt darbu ar mīlestību – tā ir ļoti svarīga manas bērnības atziņa.
– Mēs zinām jūsu oficiālos panākumus, piemēram, uzvaras prestižos konkursos, uzstāšanās pasaulslavenās koncertzālēs, bet kas pašam personīgi šķiet vislielākais sasniegums?
Domājot par saviem panākumiem, es vienmēr atrodos nākotnē, meklējot jaunas iespējas, ko vēl varu sasniegt un izdarīt.
Protams, ir ļoti liels prieks, ka man izdevās latviešu pianismu ļoti veiksmīgi prezentēt pasaulē. Mēs tagad runājam ne tikai par mūsu brīnišķīgajiem operdziedātājiem vai diriģentiem, bet arī par instrumentālistiem, kuri nāk no Latvijas un spēlē visā pasaulē. Man bijusi iespēja uzstāties tādās nozīmīgās zālēs kā Berlīnes Filharmonija un Londonas “Royal Festival Hall”. Būt tur nozīmē, ka cilvēki no tās industrijas tevi uztver ļoti nopietni. Man liekas, ka ir svarīgi parādīt, ka mums varbūt nav naftas, bet ir kultūra, kura ir ļoti vērtīga. Ja cilvēks sāk interesēties par latviešu mūziķiem, viņš uzreiz sāk interesēties arī par glezniecību un citām mākslas formām, tas viss ir saistīts. Galvenais panākums ir dot iespēju cilvēkiem iepazīt Latviju no šīs puses.
Atceros, ka 2012. gadā pēc konkursa Dublinā mani uzaicināja uz vēstniecību. Tas bija laiks, kad avīzēs rakstīja par strādniekiem no Latvijas un Polijas, par kautiņiem un vienmēr kaut kādiem negatīviem notikumiem. Beidzot bija pozitīva ziņa par Latviju, par uzvaru konkursā! Mums bija liels prieks, ka varam savu valsti parādīt arī no šīs puses.
– Esat teicis, ka mūzika ir jūsu misija. Kā tas izpaužas?
Mūzika ir darbs, kas paņem tevi visu. Es nezinu, kā ir ar citām profesijām, es varu tikai vērot, bet mūzika, nenoliedzami, paņem visu tavu eksistenci. Tu nevari piecas dienas nedēļā būt mūziķis un pēc tam par to pilnīgi aizmirst. Vēl būtiski, ka tieši sestdienās un svētdienās ļoti bieži notiek koncerti, un tajā laikā, kad citiem cilvēkiem ir atpūta un iespēja aiziet no darba tālāk savā iztēlē, mums ir darba kulminācija.
Tieši tāpēc, ka mūzika ir tik svarīga, sāc domāt – kāpēc es to daru? Un man liekas, ka jebkurš mūziķis kādā brīdī sajūt misijas apziņu. Autors ir uzrakstījis skaņdarbu baltajās lapās, bet mēs, atskaņotājmākslinieki, to atdzīvinām un padarām par skaistu pasauli, pasaku vai traģēdiju. Tā ir tā misija – padarīt skaistāku mūziku, mākslu un tādējādi arī pašu dzīvi.
Jo īpaši tagad to redzam sevišķi spilgti. Kad martā, aprīlī viss bija ciet un cilvēkiem nebija iespējas klausīties dzīvo mūziku, vasarā viņi gāja uz koncertiem ar milzīgu prieku. Man ļoti bieži saka, ka šis pirmais koncerts pēc klusajiem mēnešiem ir brīnišķīgs un cik daudz tas dod gan dvēselei, gan prātam. Lai arī dažkārt liekas, ka var taču sēdēt mājās un pagatavot sev vakariņas, kāpēc gan iet uz koncertu? Taču ir kāda dvēseles stīga, kas liek to darīt, un, manuprāt, tā piemīt katram cilvēkam. Varbūt kādam vairāk, varbūt kāds ar to saskaras tikai dažas reizes mūžā, taču tā ir un tā dod cilvēkam kaut ko svarīgu, citādi mēs visi nestrādātu šajā jomā un klausītāji nenāktu.
– Mūziķa profesija pieprasa visas 24 stundas diennaktī?
Visi komponisti, kuru mūziku es spēlēju, ir bijuši dzīvi cilvēki ar savām sadzīves lietām un biogrāfiju, kas nav tikai daile un radoša darbība. Katram ir bijis arī vienkāršs dzīves ceļš. Skaidrs, ka varbūt sākumā viņi rakstīja mūziku, kas nav saistīta ar dzīves pieredzi, bet vēlāk tas mainījās. Piemēram, notikumi Mocarta dzīvē, viņa mātes nāve, lielā mērā ietekmēja viņa daiļradi. Parādījās vairāki skaņdarbi minorā, tā ir skaņkārta, kas Mocartam nav tik raksturīga. Vai notikumi ar Bēthovenu, kad viņš zaudē dzirdi, kad gandrīz grib beigt savu dzīvi pašnāvībā, – tas viss ļoti spilgti atspoguļojas viņa mūzikā. Tāpēc drīz pēc mācībām es sapratu, ja tu pats nedzīvo pilnvērtīgi, tu nevari saprast lietas, kas notikušas komponistu dzīvē, līdz ar to tev arī nav ko teikt klausītājam, tu neesi interesanta personība.
Jā, mūzika paņem visas 24 stundas diennaktī, bet lielu daļu veido dzīves iespaidi, kas vienmēr atspoguļojas mūzikā. Domāju, ka dzīvot tikai četrās sienās ar klavierēm un pilnīgi neiziet no istabas man nebūtu iespējams. Jo tieši iespaidi, kas nāk no paša dzīves, ir tie, par kuriem mūziķis stāsta, kad spēlē klavieres vai komponē, vai izdomā kādu jaunu programmu. Tas viss ir saistīts.
– Gan jūsu ģimene, gan attiecības ir cieši saistītas ar mūziku. Kā izdodas atdalīt profesionālo darbību no ģimenes dzīves?
To vajag savienot, nevis atdalīt. Šajā profesijā es nevaru pateikt, ka pēc pieciem vakarā par mūziku vispār nedomāšu. Ir gan pozitīvi, gan negatīvi iespaidi. Piemēram, naktī nevaru aizmigt, jo liekas, ka pirksti nekustas vai nevarēšu paspēt iemācīties kādu sarežģītu skaņdarbu, kas jāspēlē pēc nedēļas. Ik dienu ir gan negatīvais stress, gan arī pozitīvie iespaidi. Sarunājoties ar kādu cilvēku, rodas kādas lielas idejas vai, izjūtot ļoti stipru mīlestību, to var attēlot mūzikā daudz spilgtāk un tiešāk, nesamāksloti, bet ļoti no sirds.
Mūzikai ir jāiet no sirds uz sirdi. Protams, tai jābūt ar simboliem, zemtekstu un visu, ko varam pētīt. Taču ir jāspēj panākt arī to, ka visvienkāršākais cilvēks, kurš pirmo reizi saskaras ar klavierēm kā instrumentu, aizejot no koncerta, sajūt, ka tas bija kaut kas ļoti īpašs. Ka tas bija fantastisks piedzīvojums. Nevis noteikt, ka mūzika ir tikai elitei, tikai zinātniekiem, bet ir jāspēj tajā ieinteresēt jebkuru cilvēku. Tāpēc labāk ir savienot, nevis atdalīt, jo, kad atdali, tad liekas, ka esi dažādas personības, un tas jau ir ļoti grūti.
– Tas ir milzīgs talants – spēt ikvienam cilvēkam radīt sajūtu, ka viņš ir piederīgs mākslai.
Man ļoti šajā ziņā palīdz komponisti. Es spēlēju vai nu ģeniālu mūziku, kas rakstīta sen un spējusi izturēt laika pārbaudījumu, piemēram, Rahmaņinovu, Bēthovenu un citus ģeniālos komponistus. Vai arī, ja tie ir mūsdienu komponisti, man vienmēr patīk iepazīt viņus klātienē. Līdzīgi kā režisors, kurš vēro cilvēku un vēlāk veido par viņu filmu, to pašu var darīt arī mūziķis. Es, piemēram, runāju ar Juri Karlsonu un domāju – kā viņš varēja izgudrot šīs skaņu kombinācijas, par ko viņš ir domājis, kas viņam dzīvē ir svarīgs? Kur viņš atrod to vieglumu, kas atspoguļojas viņa mūzikā? Cilvēki ir tie, kas man ļoti palīdz, tāpēc es domāju, ka bez komponistiem man nebūtu tik viegli atrast ceļu pie klausītāja.
Un, protams, milzīga nozīme ir tradīcijai, kas saistīta ar šo brīnišķīgo instrumentu – klavierēm – un to, kā ar klavieru skaņām iespējams tik daudz ko pastāstīt. Gan no tēva, gan skolotājiem, kas man bija pēc tam Londonā un meistarklasēs, vienmēr esmu mēģinājis paņemt to, kas man likās vērtīgākais. Un tādā veidā esmu pilnveidojis savu prasmi komunicēt ar klavieru starpniecību. Daži to dara ar balsi, citi ar vijoli, vēl citi ar nošu partitūru, es komunicēju ar klavierēm.
– Tātad faktiski uz skatuves esat jūs, klavieres un arī komponists.
Un arī klausītājs. Ir četri komponenti, jo īpaši tagad, kad māksla ir ļoti interaktīva, tā grib, lai klausītājs iesaistītos.
Nesen Liepājas muzejā ar Leonardu Ķesteri runājām par simbolismu latviešu mākslā – gan mūzikā, gan glezniecībā. Par to, ka 20. gadsimta sākumā mākslā parādījās cilvēku mežonīgās puses, emocijas, stihijas, sakot, ka ne tikai tie skaistie karaļi, varoņi vai dievi, bet arī mēs paši esam cienījams mākslas objekts. Tāpēc māksla tā šokēja sabiedrību, jo cilvēki saprata, ka arī viņos ir kaislības un šī mežonīgā un nevaldāmā enerģija.
Manuprāt, tas, kas notiek starp atskaņotājmākslinieku un klausītāju, arī ir māksla. Jo bez klausītāja koncerts nepastāv. Skaņdarbs, kas pierakstīts notīs un atrodas bibliotēkā, nedzīvo. Lai tas dzīvotu, ir vajadzīgs gan instruments, gan atskaņotājmākslinieks, gan klausītājs, citādi tā ir kā spēlēšana gaisā.
– Pandēmijas laikā jūs spēlējāt tukšai zālei, neesot tiešā sasaistē ar klausītāju. Kādas tad bija sajūtas?
Jā, es spēlēju video koncertus, kur man ļoti palīdzēja pieredze, ko esmu guvis, spēlējot dažādos konkursos. Arī tur spēlēts tiek it kā žūrijai, taču galvenie tomēr ir cilvēki zālē. Ir svarīgi fokusēties tieši uz tiem labvēlīgajiem, nevis kritiskajiem klausītājiem.
Tas pats bija arī šajā gadījumā, kad man bija jādomā par cilvēkiem, kas klausījās mani aiz ekrāniem, gadžetiem, dažādās pilsētas un valstīs tā, it kā viņi atrastos Cēsu koncertzālē vai “Lielajā dzintarā”. Tas bija ļoti liels piedzīvojums, īpaši man patika, ka koncerts bija dzīvs, ka tas netika atskaņots ierakstā.
Protams, dzīvot tikai ar šādiem koncertiem nav iespējams. Pat tie mākslinieki, kas ļoti aizraujas ar disku ierakstīšanu, tomēr dažreiz spēlē dzīvos koncertus, jo vien tajos rodas maģija starp mūziķiem un klausītājiem, kas ir tik ļoti vajadzīga mākslā. Ja strādāsim tikai ar mikrofonu un būsim attālināti, mums ir risks pazaudēt cilvēciskās attiecības. Man būtu ļoti skumji, ja mēs divus gadus vispār cits ar citu nesatiktos vai visu darītu pie ekrāniem. Dzīvot pilnvērtīgi, īpaši tagad, ir ļoti nozīmīgs uzdevums. Tas, ka mums ir tāda iespēja, ir svarīgi.
Viesojoties Liepājā, muzejā apskatījām etnogrāfisko ekspozīciju par Kurzemes vēsturi. Tas ir tik interesanti, kā cilvēki dzīvoja pirms 200 gadiem, cik grūts bija viņu darbs. Tas dod iespēju padomāt, ka mūsu laikā tomēr ir tik daudz kā pozitīva, viegli izdarāma un dabūjama. Par to mums vajadzētu just lielu pateicību pret visu mūsu sabiedrību, kas sasniegusi šādu līmeni.
Dažreiz tas ir prātam neapverami, cik daudz esam sasnieguši gan tehnoloģiskā jomā, gan vienkāršās lietās, piemēram, ēdot bieži nemaz nedomājam, kā šī maltīte pie mums nonākusi. Tikai pirms 200 gadiem bija pilnīgi cita situācija, un joprojām ir vietas un veselas valstis, kur ar to ir lielas problēmas. Tāpēc tās ir svarīgas tēmas un par tām runā arī mākslā.
– Klausoties šīs pārdomas, ir jāpiekrīt jūsu brālim, kurš kādā intervijā teicis, ka esat liels optimists. Vai varat padalīties arī kādā optimistiskā skatījumā uz kultūras dzīvi, mazinot pandēmiskos uztraukumus, kas jau atkal virmo gaisā?
Skaidrs, ka uztraukumi būs. Es domāju, ka ir gan jāsaglabā tas, kas mums jau ir, piemēram, koncertu formāts, gan arī jāmeklē citi ceļi. Pēdējā laikā ļoti attīstās mazas zāles ar intīmu atmosfēru, kurās ir iespēja klausītāju uzrunāt ļoti tieši.
Māksla vienmēr meklē jaunus ceļus, un ir ļoti svarīgi šo mākslas stihisko enerģiju izmantot un ļauties tai, nevis atdalīties un teikt, ka tagad divus gadus pagaidīsim. Neviens nezina, cik ilgi būs jādzīvo šajā situācijā. Sākumā likās, ka tās būs divas nedēļas, tad divi mēneši, tagad jau daži runā par diviem gadiem. Tas nozīmē, ka mums visiem ir jāatrod ceļš, kā dzīvot un kā viens otram varam palīdzēt. Skaidrs, ka tagad ir ļoti sarežģīta situācija, taču šādā laikā ir ļoti svarīgi, lai cilvēki uzklausītu un atbalstītu cits citu. Sarežģīts laiks un dažādi šķēršļi parasti parāda to, kādi esam, kurš grib kaut ko darīt un meklēt jaunas iespējas un kurš grib tikai norobežoties un uzturēt savas bailes. Ja tevī nav baiļu, tas nenozīmē, ka neesi atbildīgs, tas nozīmē, ka esi radoši noskaņots pret savu dzīvi.
