Brīvdabas koncertzāles “Mītava” sezonas noslēgumā sestdien, 26. septembrī, pulksten 18 ar programmu “Mākslas darbi” jelgavniekus un pilsētas viesus priecēs viena no latviešu rokmūzikas leģendām – grupa “Pērkons”. Savulaik skandalozākā rokgrupa Latvijā, kuru sava dumpinieciskuma dēļ pagājušā gadsimta 80. gados vairākkārt aizliedza. Tagad tā ir vistitulētākā grupa Latvijā, kuras dalībnieki apbalvoti ar barikāžu piemiņas medaļām, trīs no viņiem ir Jūrmalas goda pilsoņi, bet Draudzīgā aicinājuma medaļas laureāte Ieva Akuratere ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.
Dažas dienas pirms koncerta “Ziņām” bija tas gods tikties ar grupas “Pērkons” izveidotāju un līderi, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un Līvānu goda pilsoni komponistu Juri Kulakovu.
– Kā atceros no saviem un “Pērkona” jaunības gadiem, tad, izsakoties dzejnieka Māra Melgalva vārdiem, “Mākslas darbi rodas mokās”?
“Mākslas darbi rodas mokās” bija pats pirmais grupas “Pērkons” albums. Bet programma, kuru sestdien atskaņosim Jelgavā, saucas “Mākslas darbi”. Tas skan kā joks, bet jokā bieži vien ir liela daļa patiesības – visa “Pērkona” daiļrade būtībā ir mākslas darbi. Varu pat atļauties teikt, ka nepazīstu tādus, kuri tā neuzskata. Gaumes gan var atšķirties.
Šoruden dosimies nelielā tūrē pa lielākajām Latvijas vietām ar programmu, kas sauksies “Cilvēk, Tu esi”. Piesaiste ir tāda, ka Mārim Čaklajam šogad apritēja 80 gadu, tāpēc tajā skanēs tikai viņa dzeja.
No šīs programmas Jelgavas koncertā spēlēsim pirmo daļu – rokoratoriju “Kā jūra, kā zeme, kā debess”. Vēsture ir šāda. Pēc mūsu pirmā aizlieguma bijām ierakstījuši albumus “Mākslas darbi rodas mokās” un “Zibens pa dibenu”, bet gribējām atgriezties koncertdzīvē. Lai varētu koncertēt, padomju laikos bija jāpiedalās pašdarbības kolektīvu skatēs, un mums vajadzēja atbilstošu programmu. Devāmies pie komponista Imanta Kalniņa ar nodomu pārtraukt klusēšanu. No plaukta tika izvilkts Māra Čaklā krājums “Kurzemes klade”, Imants to atšķīra un teica: rakstām kopā!
– Nav gan dzirdēts, ka Imants Kalniņš savā radošajā darbībā bieži sadarbotos ar citiem komponistiem.
Tas, manuprāt, ir vienīgais gadījums. Komponisti jau parasti sēž un domā individuāli. Tā ir viņa mūzika, un uz to galu galā attiecas arī autortiesības. Nav tā, kā nereti mēdz būt rokmūzikā, – grupa sanāk kopā, un viens ierunājas, ka “esmu izdomājis šādus tādus akordiņus”. Tad tiek piemeklēts teksts un pa visiem kopā kaut kas sakompilēts. Īsti par komponēšanu to nevarētu saukt, bet kāds skaņdarbs jau beigu galā rodas.
“Kā jūra, kā zeme, kā debess” tapa citādāk. Māra Čaklā poēma sastāv no atsevišķiem dzejojumiem ar konkrētiem nosaukumiem. Katrs no mums (rokoratorijas mūzikas autori ir I.Kalniņš, J.Kulakovs un “Pērkona” basģitārists Juris Sējāns – red.) gāja mājās ar attiecīgām dzejām un rakstīja. Tika rakstīts pilnīgi akadēmiski, pie klavierēm ar nošpapīru un rakstāmo. Materiāls eksistē notīs, un to tikpat mierīgi var atskaņot balsij un klavierēm, varbūt kādu vokālo ansambli vēl klāt. Mēs pat ne reizi nesazvanījāmies un neko nesaskaņojām. Ārkārtīgi interesanti, ka tad, kad katram sava daļa bija gatava un visi trīs sapulcējāmies un tās nospēlējām, nobrīnījāmies, cik labi viss kopā sanāk. Daudzkrāsaini, un pārejas viena otru papildina. Bet, kā jau teicu, tā faktiski ir nopietnā, akadēmiskā mūzika, tik vien, ka tās atskaņojumā tiek izmantoti rokmūzikas instrumenti.
Rezultātā “Pērkons” 1984. gadā atgriezās uz skatuves. Guvām panākumus republikāniskajā skatē Liepājā, pēc tam devāmies tūrē pa Latviju ar ļoti nopietnu programmu, kurā nebija nekādu dziesmiņu. Pirmajā daļā skanēja šī oratorija, bet otrajā Imanta Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!”.
– Tomēr sekoja vēl viens “Pērkona” aizliegums. “Ak vai, cik stulbi” – gluži kā teicis dzejnieks Māris Melgalvs slavenajā “Balādē par gulbi”.
Nākamajā – 1985. gada – pavasarī sataisījām jaunu programmu, jo uz vasaru gribējās ko jautrāku. Komisija to pieņēma, bet tad notika bēdīgi slavenais gadījums ar Ogres vilcienu. “Bet stulbāk vēl”, ka tos jauniešus, kurus noķēra, tiesāja kā kriminālnoziedzniekus, lai gan viņi citus cilvēkus nekādi nebija aizskāruši vai citādi pāri nodarījuši. Materiālās vērtības, protams, cieta, bet, manuprāt, pietiktu ar kādām 15 diennaktīm sabiedriskā darba un skādes nomaksāšanu. Bet iztaisīja tādu padomju laiku paraugprāvu, kurā puikām sabojāja dzīvi.
– Jelgavas koncerta otrajā daļā skanēs “Pērkona” vecie hiti?
Var teikt, ka Jelgavas koncerts “Mākslas darbi” ir unikāls, jo tādu vairāk nebūs. Tāda bija Jelgavas puses vēlēšanās, lai brīvdabas sezonas noslēgums neizvērstos pārāk akadēmisks. (Starp citu, programmas nosaukumu “Mākslas darbi” izdomāja mana kundze. Gudra bez gala. Bet, ja kundze ir gudrāka par veci, brīžiem rodas tāda pastulba sajūta, bet tā jau Latvijā lielāko tiesu mēdz būt. Kurš te ir stiprais dzimums…?)
Ar populārajiem hitiem “Mākslas darbi” atšķirsies no “Cilvēk, Tu esi” tūres, kas pilnībā veltīta Mārim Čaklajam un kuras otrajā daļā skanēs mana mūzika no reiz Daugavpils teātrī iestudētās rokoperas “Čigāns sapnī”, pie tam ar abiem oriģinālizpildījuma solistiem – Ievu Akurateri un Nacionālā teātra aktieri Egilu Melbārdi, kurš par šo lomu Daugavpils iestudējumā saņēmis 2002. gada labākā jaunā skatuves mākslinieka balvu.
Toties uz koncertzāles “Mītava” skatuves kāps Nauris Puntulis, šoreiz kā īstenais “Pērkona” oriģinālsastāva dziedātājs, nevis kā kultūras ministrs.
– Tad jau dzirdēsim “Mēs pārtiekam viens no otra”?
Kur nu bez tā, bet vispār ļāvu ministram pašam izvēlēties, kādus grāvējus no “Pērkona” repertuāra dziedāt. Varbūt būs “Kam pieder šīs actiņas”. Nesen bijām Aristoteļa svētkos, tur bija doma par “Dziesmiņu ar perspektīvu”, kur “visi ceļi vaļā…”, kas labi derētu, jaunas mācību gaitas sākot, bet tagad, pie striktiem ierobežojumiem…
Varu atklāt vēl ko īpašu Jelgavas publikai – uz vienu gabalu pie sitamajiem instrumentiem stāsies mūsu bundzinieka Ikara Ruņģa dēls Spīdolas ģimnāzijas audzēknis Kristaps. “Pērkonam” gan tas nav pārāk neparasti, jo praktiski visi “pērkoniešu” bērni savulaik mūsu koncertos kāpuši uz skatuves. (Savukārt pie otrajiem taustiņiem visu koncerta laiku nu jau “Pērkona” pamatsastāva dalībnieks Jelgavas Mūzikas vidusskolas pasniedzējs Uģis Muzikants – red.)
– Kāpēc “Pērkons”, līdzīgi kā citas vēsturiskas grupas, nesludina, ka tūlīt nu būs viņu pēdējie koncerti?
Tādu muļķību es neatļaujos. Savulaik pukstēju, kad “Menuets” bija iecerējis tūri ar nosaukumu “Laiks ir beigt”. Bet tur es neko nevarēju ietekmēt, to, šķiet, Adrians Kukuvass bija izdomājis. “Pērkons”, kamēr varēs, tikmēr “uzvilksies” uz skatuves. Un, protams, kamēr būs kāds, kas klausās. Arī šovasar bija ieplānoti koncerti, bet “kovids izčakarēja”.
– Kulakova komponista darbību “kovids” droši vien ne pārāk ietekmē. Vai ir tā, ka raksti tāpēc, ka nevari nerakstīt?
Ja godīgi, mani ne īpaši interesē komponēšana. Bet, ja kādam ko vajag, tad komponēju. Reiz kādā TV intervijā Mūzikas akadēmijas profesors, nepateikšu kurš, ļoti talantīgam iesācējam akadēmiskās mūzikas laukā esot pateicis apmēram tā: ja tu vari nerakstīt, labāk neraksti; pasaulē taču jau ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas. Līdzīgi citā noklausītā vai izlasītā intervijā uz jautājumu “kad sagaidīsim jaunas dziesmas?” piekrītu kādas populāras slavenības atbildei: lai jaunas dziesmas raksta tie, kuriem nav pietiekami labas vecās.
Man ir ļoti daudz darba, padarīto apkopojot. Pašreiz strādāju pie vienas orķestra partitūras. Kantāte “Tēvzemei un brīvībai”, kuras pirmatskaņojums izskanēja 2018. gada 18. novembra svētkos VEF kultūras pilī ar pūtēju orķestri “Rīga” un operas solistiem. Tagad gribu pabeigt partitūru pilnam orķestra sastāvam, visiem instrumentiem. Šogad 4. maijā bija paredzēts to atskaņot pie Brīvības pieminekļa, šis pasākums gan nobruka “kovida” dēļ.
– Kas tad ir Juris Kulakovs, nopietnās mūzikas vai roka komponists?
Man pašam ļoti tuvs ir Ludvigs van Bēthovens, viens no maniem lielākajiem favorītiem mūzikā. Savā ziņā viņu var uzskatīt par roka komponistu, jo tur iekšā ir tāda enerģija un jauda, ņemam kaut vai devīto simfoniju. Reiz jau esmu izteicies par šo tēmu – vai tad mēs varam nodalīt Bēthovena simfonijas no viņa “Murkšķa”? Galu galā tas viss ir ļoti saistīts. “Oda priekam” faktiski ir austriešu tautas dziesma, kurai Bēthovens “uzsēdinājis” Šillera tekstu. Ja šo tēmu nospēlētu uz akordeona kādā ballītē, neviens to pat nepamanītu starp “Sudmaliņām” un “Plaukstiņpolku”. Svarīgi ir, kā komponists tēmu izvērš, iekomponē orķestrī.
Ja par mani, tad definīcija ir vienkārša – esmu roķīgs akadēmiskās mūzikas pārstāvis vai arī otrādi – rokmūziķis ar akadēmisku izglītību.
