Florbola pionieris Latvijā Dainis Ābols par treneri kļuvis pēc tam, kad pirmajā pasaules čempionātā salauzis trīs ribas un spēles vadījis ar blociņu tribīnēs
Daiņa Ābola vārds Latvijas florbola pārzinātājiem nav svešs, viņš savulaik trenējis Latvijas U19 meiteņu izlasi. Tagad Dainis savas prasmes nodod bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem Tērvetē, kur viņa vadītajā sporta hallē nereti bumbo arī pa spēlētājam ne tikai no vietējā novada.
Ar Daiņa Ābola iniciatīvu Tērvetes novadā tiek sarūpēts ne viens vien sporta pasākums – ģimeņu sporta diena, nakts volejbola turnīrs, florbola turnīri bērniem un pieaugušajiem. Noorganizēts pirmais Zemgales čempionāts florbolā pieaugušajiem, kur finālspēles būs aprīlī. Nesen hallē izveidota arī trenažieru zāle. «Tērvetē ienācu 2011. gada rudenī un uzreiz pieteicu pašvaldībā, ka es varētu vadīt florbola pulciņus zēniem un meitenēm,» stāsta Dainis.
Tolaik Tērvetes novadā vēl nebija sporta zāles, tāpēc lielie un mazie florbolisti speciāli vesti trenēties uz Zaļeniekiem. «Kopā ar toreizējo pašvaldības vadītāju Edvīnu Upīti un citiem aktīvistiem kopīgiem spēkiem panācām atbalstu jaunas sporta halles būvniecībai. Tā tapa projekts ar Lauku atbalsta dienesta līdzdalību.»
Dainis ir rīdzinieks, kas savulaik pārcēlies uz Valmieras pusi, kad īpašumā Vaidavā ieguvis nelielu lauku mājiņu. Pēc daudziem gadiem Vidzemes pusē dzīve vēlreiz apmetusi kūleni un viņš nonācis Tērvetē.
Florbola popularitāti apliecina tūkstoši
Dainis Ābols uzskatāms par vienu no florbola pionieriem gan Valmierā, gan Latvijā vispār. Pie viņa pirmos soļus šajā sporta veidā spēruši daudzi pašreiz aktīvi florbolisti. Pēc trenera stāstītā, florbols Latvijā iekarojis lielu popularitāti, par ko liecina daudzie tūkstoši spēlētāju. Latvijas komandas gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē pasaulē ir pirmajā sešniekā. Daudzi spēlē ārzemju klubos – Daiņa Ābola bijušie audzēkņi darbojas Zviedrijā, Šveicē, Vācijā un Somijā.
Dainis Latvijas sporta dzīvē zināms ne tikai kā jauno censoņu treneris, arī pats sākotnēji spēlējis florbolu valsts izlasē. «Man bija tas gods 1996. gadā piedalīties pirmajā pasaules čempionātā florbolā. Pirmajā mačā, kurā spēlēju, neveiksmīgi salauzu trīs ribas. Ar to arī viss sākās. Kad cilvēks paliek vecāks, sāk domāt, kas Dieviņš tāds ir, kas ir liktenis un pasaule. Tā nu es kādu laiku pēc notikušā apjēdzu – labi, ka toreiz salauzu ribas. Visās pārējās pasaules čempionāta spēlēs biju spiests sēdēt malā. Sēdēju tribīnēs ar blociņu rokās, skatījos un pierakstīju, kā Skandināvijā spēlē florbolu. Atbraucis mājās, sapratu, ka vēlos, lai arī skolā, kur tobrīd strādāju, bērni sāktu trenēties florbolā jau no pirmās klasītes,» stāsta Dainis.
Hokeja brālis no Skandināvijas
Hokejam līdzīgo spēli pirmie sākuši attīstīt skandināvi, jo pat vairākus gadus neesot bijušas kārtīgas ziemas, līdz ar to nav bijis iespējams trenēties ierastajā hokejā viņu daudzajos āra ledus laukumos. Tā sportisti sākuši izmēģināt kaut ko līdzīgu telpās, stāsta Dainis Ābols.
Pasaules čempionātā prātā iešāvusies doma, ka florbols vairāk jāmāca bērniem un jauniešiem, tā vairs Daini neesot pametusi, tādēļ viņš pievērsies sporta skolotāja un trenera arodam. Pozitīvi licies arī tas, ka florbols ir demokrātisks sporta veids, ko viegli mācīties spēlēt skolu sporta zālēs, turklāt aprīkojumam nav nepieciešami lieli finansiālie ieguldījumi. Viņš gan atzīst, ka arī iecienīto sporta veidu mode mēdz mainīties. Ne viens vien paša audzēknis, uznākot hokeja bumam, pārmeties uz līdzīgo sporta veidu ledus laukumos. Dainis Ābols atceras, ka Valmierā, kad atklāja ledus halli, diezgan daudzi no viņa zēniem pārgāja uz treniņiem hokejā. «Pēc laiciņa gan daudzi bija atpakaļ!» Dažs sapratis, ka nav vajadzīgās prasmes, cits, ka hokejs ir krietni dārgāks sporta veids un ne visi vecāki to var atļauties finansēt.
Vieglāk būtu mācīt pēc standarta
Mazākās, piecus līdz septiņus gadus vecās, meitenes skriešiem ierodas uz treniņu, cita caur citu saucot: «Paslēpes!», «Sunīšus!», «Paslēpes!» Viņas jau zina, ka pēc treniņa uzdevumu izpildes varēs arī izdauzīties un uzspēlēt kādu spēli. Dainis uzsver: «Ar mazajiem vajag parotaļāties un padraiskoties. Vajag viņus vispirms piesaistīt sportam, ļaujot iemīlēt fiziskas aktivitātes.»
Viņš savā trenera karjerā pārdzīvojis posmu, kad būtiskākie ir rezultāti, kad sponsori prasa, lai būtu medaļas, kuru arī netrūka – tās bija kaudzēm. Taču tagad vairāk laika treneris grib veltīt vispārējām fiziskām aktivitātēm un tautas sportam. Viņš aicina nesasteigt specializāciju agrā bērnībā, bet ļaut bērnam pašam sajust, kuram sporta veidam pievērsties. It īpaši mazajiem sportā jājūtas līdzīgiem, tāpēc Dainim tuva Skandināvijā gūtā pieredze, kur bērnu sacensībās, piemēram, mazus kausiņus vai medaļas dod visiem, kas piedalās, nevis tikai uzvarētājiem.
Nereti nav nemaz tik viegli uz sporta nodarbībām aizvilināt pusaudzes, bet Dainis nosaka – dažkārt pietiekot ar pareizo motivāciju, lai pierunātu ar interesi pievērsties kādam uzdevumam. Viņš savulaik centies meitenes motivēt iesaistīties volejbolā: «Es viņām teicu – iedomājieties, ka jūs foršā vasaras dienā esat pludmalē, kur džeki blakus spēlē volejbolu. Jūs arī aicina. Bet jūs nekā no volejbola nesaprotat un cenšaties izdomāt visādas atrunas, kāpēc nevarat spēlēt. Iedomājieties, cik forši būs, ja varēsiet uz aicinājumu atsaukties.» Dainis atzīst: «Bieži vien arī sporta skolotājiem vieglāk pēc standarta mācīt – kā grāmatā noteikts, tā māca un tā ieliek atzīmi, bet bērni sāk izgudrot iemeslus, lai uz to stundu neietu, jo tur liek sliktas atzīmes.»
Tomēr viņš arī nenoliedz, ka ir divas puses – skolotāju mazās algas un milzīgā atbildība. Latvijā īpaši interešu izglītībā ir daudzi robi, uzskata Dainis. Katra sporta veida pārstāvji šauro finansējuma deķīti cenšas pavilkt savā virzienā. Dainis Ābols atzīst, ka paša darbs florbolistu trenēšanā balstās pamatā uz entuziasmu, bez kura mūsu valstī esot grūti motivēt sevi strādāt šajā jomā.
Negrib slaucīt putekļus no šedevriem
Labam trenerim jābūt arī psihologam – jāpazīst cilvēki, kas pie viņa nāk sportot, jo katram vajag savu pieeju. Tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem, pārliecināts Dainis. Citam vajag, lai uz viņu baras un stingri aizrāda, citam der tikai mierīga aprunāšanās, kādu vajag lielīt arī par kļūdām, vēl kādu nevajag vispār aiztikt.
Īpaši grūti esot ar jauniešiem, jo viņiem dzīvē it viss liekas interesants. Ne vienmēr gribas iet regulāri trenēties, ja draugi dodas uz koncertiem un pasākumiem. «Man arī gadījies pārliecināt jaunieti, ka viena disenīte nav visa dzīve.» Pārņem gandarījums, ja pēc sarunas jaunieši atzīst – laikam jau trenerim taisnība un treniņos, sacensībās iegūtā pieredze, iespējams, ir pat svarīgāka nekā viens nokavēts pasākums.
Tas esot viens no lielākajiem Daiņa izaicinājumiem – bērniem no mazotnes iemācīt ne tikai prasmes sportā, bet arī darboties komandā, būt atbildīgam ne vien par sevi, bet arī treniņu biedriem. Treneris apjautis, ka viņam visvairāk patīk strādāt tieši ar bērniem un jauniešiem. No sākuma pretojies, kad kāds norādījis, ka viņam labāk padodas darbs ar bērniem, bet ar laiku arī pats sapratis, ka tas tiešām ir īstais lauciņš. Dainis smejas, ka pats sevi šim darbam noskaņojis ar vārdiem: «Tiem labākajiem ir jāstrādā ar bērniem!» Pieaugušo komandās neviens īpaši netiekot mācīts, tur trenerim jābūt uzmanīgam vadītājam, īpaši, ja komandā spēlē augstākās raudzes zvaigznes. Jāprot izdabāt viņu untumiem, tikt galā ar intrigām. «Man patīk no māla pikas izveidot vienreizēju mākslas darbu, nevis slaucīt putekļus no šedevra,» atzīst treneris. Agrā bērnībā esot grūti pateikt, kura izvēle dzīvē būs pareizākā, vērtē Dainis, bet aktivitāte sportā nāk par labu ikvienam. «Sen atzīta patiesība, ka tādas prasmes kā ātrums, lokanība, veiklība un koordinācija jāattīsta pēc iespējas agrāk.»
Pie Daiņa Ābola Tērvetes sporta hallē florbolu spēlē vecumā no četriem līdz 34 gadiem, kopā ap 75 censoņiem. «Ne jau visi kļūs par olimpiešiem un čempioniem. Galvenais, ka iemācīsies vienkārši sportot, saplānot savu dienas režīmu, iegūs daudz draugu. Tieši komandu sporta veidi liek mācīties dzīvot kolektīvā, lai arī mūsu dažādie raksturi to ne vienmēr vēlas, bet dzīvē taču tas noderēs,» uzsver pieredzējušais florbola treneris. ◆
