Iedvesmas brīdis, kad mākslinieks sastop savu portretējamo modeli, gleznā, skulptūrā vai zīmējumā pārtop par laika, cilvēku attiecību un dvēseles dziļuma liecinieku.
Jelgavas mākslinieks Gunārs Ezernieks pirmo portretu uzgleznoja 1952. gadā, tolaik vēl dzīvojot Rīgā. Tas bija pašportrets sarkanā kreklā. Pēc «salēkšanās» ar Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas direktoru jauneklis tika atskaitīts no 4. kursa, kas tolaik nozīmēja došanos uz trim gadiem obligātajā militārajā dienestā. Toreiz Gunāram palikušas brīvas pāris nedēļas, pirms vajadzēja ierasties jaunkareivju iesaukšanas punktā. Savā līdzšinējā un vēl aizvien aktīvajā gleznotāja mūžā viņš uzgleznojis ap simt portretu. Pēc atgriešanās no karadienesta un iestājoties Mākslas akadēmijā, šaurā Rīgas dzīvokļa virtuvē viņš uzgleznoja savu līgavu Laumu. Portrets bija apskatāms mākslinieka 80 gadu jubilejas izstādē. Gunāram kopā ar Laumu aizrit jau 55. laulības gads. Kopš 1973. gada ģimene dzīvo Jelgavā, kur tā saņēma dzīvokli ar mākslinieku darbnīcu.Raini gleznot būtu prātīgāk«Jelgavā es pirmo portretēju dzejnieci Noru Kalnu. Viņai patika pozēt un ar mani runāties. Mēs ilgi un dikti strādājām. Tagad ir vienkārši – ar «nikonu» uztaisi bildi, ieliec datorā, skaties un glezno. Bet tolaik darbs ar modeli ilga vismaz trīs nedēļas. Dzejnieces cienītais un dēlēns otrklasnieks Guntis par mātes tik ilgo prombūtni nebija priecīgi. Nora stāstīja, ka dēls viņai, pārnākot mājās, pārmetis: «Bet kādēļ viņš nevar gleznot Raini!»,» atceras mākslinieks. Viņš ir gleznojis daudz izcilu personību, tostarp dārza kaimiņu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesoru Jāni Āboliņu. Profesors daudz stāstījis par savu jaunību. Viņa «jājamzirdziņš» iepazīstoties bijis jautājums: «Cik tev bērnu?» Skaistas meitenes vietā Savādu gadījumu no piedzīvojumiem, kas saistīti ar modeļiem, atceras tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga. «Sēdējām koncertā Jelgavas kultūras namā. Ievēroju, ka pāris rindu priekšā mazliet iesāniski sēž meitene. Melnmataina, tādām ārkārtīgi biezām uzacīm. Viņa man atgādināja Gruzijas valdnieci Tamāru. Visu koncertu es it kā jutu, kā meitene klausās mūziku, un pati vairs neko nedzirdēju – tikai skatījos. Pēc koncerta izskrēju no zāles, lai pie durvīm satiktu to meiteni. Kad gaidītais cilvēks pienāca, apstulbu – tas bija puisis. Un tomēr viņu sarunāju par modeli. Puisis nāca uz darbnīcu pozēt, un es nezināju, kā lai viņam pasaku, ka veidošu meiteni, ko taču noslēpt nevarēju. Jauns krievu čalis – drusku raustījos, vai nedabūšu pa kaklu. Sāku neveikli atklāt savu pārskatīšanos, bet viņš mani pārtrauca, teikdams: «Nekas, nekas, man jau tā ir bijis.» «Kas jums ir bijis?» jautāju. Tad viņš stāstīja, ka reiz ar draugiem sēdējis kafejnīcā un kāds vīrietis pienācis lūgt viņu dejot.» Tēlniece savu modeli vairāk nav satikusi, bet šamotā dedzinātā skulptūra «Koncertā» vasarās stāv viņas dārzā.Blakus kā tukša šļūteneKādu citu reizi viņa savu skulptūru iecerēja, televizorā skatoties filmu «Ilgais ceļš kāpās», kur spēlēja aktieris Juris Pļaviņš. Viņš sēdējis pie galda ļoti izteiksmīgā pozā – žokejcepure galvā, sacelta apkakle, viens plecs atpakaļ, elkonis atspiedies pret galdu… «Es filmu vairs neskatījos, bet steidzīgi skicēju un izveidoju nelielu kompozīciju,» stāsta tēlniece. Aktieris mākslinieces ģimenei bijis personīgi pazīstams. Drīz viņa nejauši to satikusi izstāžu zālē Rīgā. J.Pļaviņš temperamentīgi, rokas pacēlis, aurojis: «Nu, kā tev iet?» Citi izstādes apmeklētāji uz viņiem skatījušies, bet Juris aurojis vien tālāk. Tēlniece teikusi, ka izveidojusi kompozīciju un ka vajadzētu atbraukt papozēt. «Pēc tam nodomāju: ārprāts! Ja viņš vēl darbnīcā man tādu lērumu sataisīs, es blakām jutīšos kā tukša šļūtene. Tāds modelis man atņems enerģiju!» Tēlniece atlikusi un atlikusi iecerēto pozēšanu, līdz avīzē ieraudzījusi sava Mākslas vidusskolas kursabiedra liepājnieka Agra Engelmaņa fotogrāfiju, kurā viņš gājis gar jūras malu. Galvā berete un arī pacelta apkakle. «Johaidī! Es taču varu veidot nevis Juri, bet tajā Jura kompozīcijā ielikt kluso, smalkjūtīgo Agrīti,» iedomājusies R.Kalniņa-Grīnberga. Tā tapusi skulptūra, kuras kompozīcijā ir viens modelis, bet izpildījumā – cits. «Nezināmā» tomēr bija pazīstamaGleznotājs un grafiķis Mārcis Stumbris ir radījis desmitiem portretu – gan pasūtījuma darbus, gan arī paša iecerētus. Nepazīstamus cilvēkus viņš parasti neglezno. Visbiežāk portretējamie ir tuvākie draugi, paziņas. Taču 2008. gada valsts jubilejas svētku sarīkojumā Jelgavas muzejā iznāca citādi. Toreiz mākslinieks, veicot savus darba pienākumus, kā parasti, ar fotoaparātu staigāja pa zāli. Meklēdams interesantus kadrus, zāles malā viņš pamanīja un pa kluso noknipsēja kādu jaunu, nepazīstamu sievieti, kura par kaut ko domāja. «Man iekrita acīs viņas seja. Reti kad gadās nofotografēt cilvēku ar tādu iekšēju darbību. Tas likās interesanti, un es nolēmu pēc fotogrāfijas uzgleznot portretu,» stāsta M.Stumbris. Pēc gada viņš satika savu modeli valsts 91. dzimšanas dienas sarīkojumā. «Mākslinieks pienāca un teica: «Es nezināju, kā jūs atrast.» Pārsteigums bija īpašs, jo man nebija ne mazākās nojautas, kāpēc kāds saka tādus vārdus,» stāsta Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas bibliotekāre Kadija Līkanse. Atklājās, ka gan M.Stumbris, gan Kadija līdz septiņu gadu vecumam dzīvojuši kaimiņos daudzdzīvokļu mājā Pasta ielā. Mākslinieks meitēnu bija piemirsis un pēc gadiem tajā līdzību ar portretējamo nesaskatīja. Toties viņš atcerējās Kadijas vectēvu matemātikas skolotāju Dmitriju Blumbergu, kurš bijis ļoti interesants cilvēks un ar savu dziļdomīgo skatu varēja būt arī pateicīgs modelis. M.Stumbra portrets «Nezināmā» bija aplūkojams vairākās izstādēs. Taču Kadijai uzdāvinātās gleznas pastāvīgā vieta ir viņas istabā pie sienas virs gaišajām klavierēm.
