Pirms pāris nedēļām „Ziņas” rakstīja par Jelgavas sportistu izjauktiem ārvalstu treniņnometņu plāniem un ķibelēm ar atgriešanos mājās, bet Malaizijas izlases karatistu treneris Andris Vasiļjevs tikmēr, izrādās, iesprūdis Latvijā.
– Kas bija tavos Latvijas brauciena plānos, un cik (vai vispār kaut ko) no tiem izdevās piepildīt? – jautāju pasaules karatē aprindās pazīstamajam jelgavniekam, kurš, kā vēlāk noskaidrojas, patlaban apmeties Rīgā, kas izvēlēta arī par viņa trenēto divu Malaizijas līderu treniņbāzes vietu.
Jā, šajos apstākļos mēs visi savā ziņā esam iesprūduši – kur nu kurš. Mana iesprūšana Latvijā ir savā ziņā svētība, turklāt tik skaistā laikā, kad daba mostas. Beidzot pēc ilgiem gadiem varu būt tuvāk ģimenei, tuviniekiem un draugiem Latvijas pavasara sezonā. Tas ir bonuss! Uz šejieni atlidoju jau janvārī, lai sakārtotu visu nepieciešamo olimpiskās kvalifikācijas sagatavošanās ciklam pēc tam, kad Malaizijas Sporta ministrija, valsts Olimpiskā komiteja, Sporta komiteja un Karatē federācija pieņēma lēmumu veidot speciālu programmu, iekļaujot tajā vien divus valsts izlases sportistus, kas tagad gatavojas manā vadībā. Mūsu pamata uzturēšanās vieta ir Latvija, no kurienes dodamies uz treniņnometnēm un kontrolstartiem atbilstoši savam izstrādātajam kalendāram. Paguvām trenēties Austrijā, Ungārijā, Slovākijā un Azerbaidžānā. Piedalījāmies divos kontrolstartos Slovākijā un Azerbaidžānā, pēc kuriem nācās turpmākos plānus atcelt.
– Iepriekšējo reizi, pirms sešiem gadiem, par tavu darbu Malaizijā arī runājāmies pavasarī. Vai uz Latviju vismaz reizi gadā sanāk atbraukt?
Pirmos četrus gadus sanāca ļoti reti, pēc tam ar katru gadu nedaudz biežāk, līdz no pagājušā gada esmu ar pārtraukumiem 50/50 Latvijā un citur pasaulē.
– Vai savu kādreizējo audzēkni Kalvi Kalniņu arī šeit satiec? Gatavodamies Tokijas olimpiādei, viņš, šķiet, jau vismaz pāris reižu bijis arī pie sparingpartneriem pie tevis Malaizijā?
Jā, protams, satieku, vairākus gadus viņš ir regulārs viesis arī Malaizijā. Ar Kalvi mums ir lieliska sadarbība, un viņš ir viens no mūsu uzticamākajiem partneriem sagatavošanās procesā pirms visiem atbildīgākajiem startiem – tādiem kā Āzijas spēles, Dienvidaustrumāzijas spēles, Āzijas čempionāts. Lielā mērā pateicoties Kalvja uzcītībai, pašatdevei un augstajai darba ētikai treniņnometnēs, Malaizijas karatisti ir ļoti ievērojami auguši.
– Kā vērtē Kalvja izaugsmi, panākumus un olimpiskās izredzes? Viņa iespēja, cik saprotu, varēja būt maijā plānotais kvalifikācijas turnīrs Francijā un trumpis varbūt arī Eiropas spēļu zelts? Turnīrā tad gan, kā viņš stāstīja, būtu jāstartē 67 kilogramos ar jau citiem pretiniekiem, kas arī droši vien sarežģītāk.
Kalvis ir stabils pasaules līmeņa panākumu “kalējs”, kuram, manuprāt, ir ļoti būtiski, lai sagatavošanās un sacensību ciklos apkārt ir veselīgs klimats un uzticami cilvēki, kas bez pārspīlēšanas palīdz realizēt viņa augstākā līmeņa potenciālu. Esmu no sirds priecīgs par Kalvja Eiropas spēļu zelta medaļu, jo īpaši zinot, cik grūti nāk tik augsta līmeņa panākumi. Turklāt pārliecinoši tika pārspēts pašreizējais pasaules čempions, tagad arī olimpiskās ceļazīmes īpašnieks Andželo Kreščenco no Itālijas. Bravo! Āzijā šāds panākums Kalvja kontā ienestu desmitiem tūkstošu eiro, kas pieaugušam vīrietim, kuram jārūpējas par saviem tuviniekiem, ir ievērojams atbalsts. Latvijā Kalvim paspieda roku, uztaisīja smuku bildi un – uz redzēšanos! Skumji.
Eiropas spēļu zelts varētu materializēties olimpiskajā licencē, ja uzvarētāji pārējās svara kategorijās ir tās ieguvuši pirmajā vai otrajā kvalifikācijas kārtā. Manuprāt, Kalvja izredzes uz ceļazīmi ir ļoti reālas. Pašreizējā pandēmija, protams, ir ieviesusi korekcijas, taču ir arī savi ieguvumi. Kalvim, manuprāt, pagarinās Olimpiskās vienības atbalsts, kas viņam ir vitāli svarīgs. Tātad turpmāk visa uzmanība jāpievērš periodizācijas plāna izstrādei un jāsāk “kalt”. Nedomāju arī, ka viņam nepārvaramas grūtības sagādās startēšana 67 kilogramos. Citos cīņas sporta veidos šāda svara kategorijas maiņa būtu tuvu neiespējamai, bet karatē, par laimi, nav no tiem.
– Vai pēc olimpiādes pārcelšanas „Covid-19” dēļ ir jau zināmi kādi precizējumi kvalifikācijas noteikumos?
Domāju, mūsu sporta veidā olimpiskā kvalifikācijas sistēma nemainīsies. Protams, mainīsies sacensību datums. Tikko tas tiks izziņots, tā būs pilna skaidrība, kā turpmāk organizēt gatavošanās plānu un visu tam pakārtoto darbu.
– Feisbukā par savu darbavietu esi ierakstījis – National Sports Council of Malaysia. Tas nozīmē to pašu izlases trenera darbu vai arī vēl kādus citus pienākumus?
Ar NSC mums ir, varētu teikt, konstruktīvi komplicētas attiecības. Katrā ziņā teiciens “Bосток – дело тонкое” no filmas “Baltā tuksneša saule” par Austrumiem kā smalku lietu ir precīzs. Profesionālā izdzīvošana Āzijā, īpaši baltajiem jeb “white man” (malajiešu valodā Mat Salleh) ir milzīgs izaicinājums. Lai pelnīti iegūtu vietējo cilvēku cieņu un uzticēšanos, ikvienam “Mat Salleh” ir sevi pamatīgi jāpierāda. Oficiālā līmenī vietējie gan šo apzīmējumu izvairās lietot, bet sirdī tas lielā mērā ir visiem. Vēl viens no vērā ņemamiem attiecību aspektiem ir fakts, ka Dienvidaustrumu Āzijā pamatā visas sfēras ir dziļi politizētas, tostarp arī sporta industrija kopumā. Ir gadījies, kad vienas sistēmas vairāku vadošo valsts sporta aģentūru līderi ir savstarpēji politiskā karā, tad mums visiem ir gājis “ļoti jautri”. 2012. gadā Malaizijā ierados laikā, kad karatē federācijā bija eskalējies iekšējs konflikts un nesen ievēlēta jauna valde. Lai pozīcijā esošie iegūtu drošu vairākumu nākamajā kongresā, bija vajadzīgs nacionālās izlases sniegums, kas pārspētu visus iepriekšējos rezultātus. Milzīgais darba apjoms pastāvīgas sabotāžas apstākļos ir kaut kas īpašs, ko atcerēties. Par spīti apkārt notiekošajam “dullumam”, parādījām sniegumu, kas pārspēja pat optimistiskākās prognozes. 2016.–2017. gadā valdē sākās jauns konflikts, un zem atklāta sabotāžas sitiena tika likts Dienvidaustrumāzijas spēļu (SEA Games 2017, Kualalumpurā) rezultāts. Cīņā par varu politiķi un funkcionāri bija gatavi ar vieglu roku upurēt izlases sportistu un treneru karjeras, bet – jo mums grūtāk klājās, jo ciešāk turējām savas pozīcijas un arī mājas spēlēs uzrādījām labāko rezultātu no visām komandām. Gandarījums, kad noslēguma ceremonijā 90 tūkstošu pārpildītā stadionā mūsu izlases sportistu kā nacionālo varoņu dzīves stāsti tika demonstrēti uz galvenā monitora, bija neaprakstāms. Jo vairāk – zinot, kas notika spēļu aizkulisēs. Mūsu sasniegums saglabāja krēslus federācijas vadībai vismaz līdz 2018. gadā gaidāmajam kongresam, uz kuru tika gatavots jauns plāns, kā nodrošināt nepieciešamo vairākumu. Politiskais tirgus aizgāja tik tālu, ka vieta valdē līdz ar lēmējvaru tika atrasta vairākiem nekompetentiem personāžiem, un šādos apstākļos pieņēmu lēmumu ar 2019. gada janvāri iesniegt Sporta padomei atlūgumu. Bet martā padomes pārstāvji ar mani sazinājās, piedāvājot vadīt speciālu sporta ministra apstiprinātu programmu par dažu labāko sportistu sagatavošanu 2019. gada Dienvidaustrumāzijas spēlēm un 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijai.
– Kā veicās Dienvidaustrumāzijas spēlēs?
Spēles notika decembrī, un abi malaizieši savā svarā izcīnīja zelta medaļas. Šogad sākām gatavoties maijā Francijā paredzētajam olimpiskās kvalifikācijas turnīram. Iepriekšējos centienus nopelnīt ceļazīmi bija izjaukušas jau minētās federācijas valdes vēlēšanas un pēc tam “nogrieztās” iespējas piedalīties Premjerlīgas posmos, kas bija svarīgi, lai varētu kāpināt tempu un turēties drošā reitinga diapazonā.
– Nu plānus pajaucis koronavīruss, un tavi aizbilstamie patlaban Malaizijā. Kā tur ar „Covid-19”? Pēc statistikas skaitļiem redzams, ka saslimušo skaits tuvojas četriem tūkstošiem.
Jā, sportisti ir mājās, paldies Dievam, veseli un drošībā. Malaizijā ir ieviesti diezgan stingri noteikumi, lai ierobežotu iedzīvotāju kustību. Visā valsts teritorijā ir ap tūkstotis posteņu, un drošības dienesti stingri uzmana, lai noteiktā kārtība tiek ievērota. Zinu, ka sākotnēji bija pat simtiem aizturēto. Ik pa laikam sazinos ar Malaiziju par situāciju un jaunumiem. Ārkārtas stāvoklis ir pagarināts līdz aprīļa beigām, un tagad atliek vien sagaidīt, kad būs iespējams sākt darbu drošos apstākļos, neapdraudot veselību.
– Kas notiek ar skolām? Tavs dēls taču arī vēl skolnieks?
Dans šogad mācās Latvijā, Natālijas Draudziņas vidusskolas devītajā klasē. Priecājos, ka pāreja nebija sevišķi sarežģīta. Latviešu valodā ir nelielas grūtības, bet citādi sekmes labas.
– Vai arī aug par sportistu?
Malaizijā Dans nodarbojās ar peldēšanu, taču nacionāla līmeņa sacensībās var piedalīties tikai vietējie, un treniņiem līdz ar to pietrūka motivācijas. Aizvadītajā vasarā Taizemē, kas ir slavena ar savu ļoti labo infrastruktūru cīņas sporta veidiem, viņš iepazina boksu, kam tagad ir nolēmis pievērsties.
– Un kā pats uzturi fizisko formu? Vai skrien vēl, kā pirmajā reizē stāstīji, saviem sportistiem krosā pa priekšu?
Nē, sportistiem pa priekšu gan vairs neskrienu. Pabraucu līdzi ar riteni. Arī Malaizijā pēdējos pāris gadus ļoti daudz ar to pārvietojos.
– Vai astoņos gados esi jau pilnībā saradis ar turienes atšķirīgo mentalitāti? Varbūt pats arī ko pārņēmis?
Jāatzīst, ka darbs un dzīve Āzijā ļāvusi man ar svaigu skatu pavērties arī savā dzimtenē un salīdzinoši biežāk aizdomāties par mūsu mentalitāti. Par izturēšanos vienam pret otru, komunikācijas (bez)kultūru, savstarpējo (ne)cieņu. Šķiet, ka mums Latvijā ir pamatīgs darbiņš darāms, lai vidi, kur augs mūsu turpmākās paaudzes, katrs ar lepnumu varētu saukt par savējo. Astoņos gados Malaizijā iedzīvotāju skaits no 29 miljoniem pieauga līdz pāri 32. Latvija šajos gados ir zaudējusi simtiem tūkstošu iedzīvotāju. Ja mēs nemainīsim savu attieksmi, nespodrināsim savu tēlu un nestiprināsim savu identitāti, tad “vakars” nav aiz kalniem.
– Saprotu, ka to novēli mums visiem kopā mainīt uz labu.
Jā, bet pašlaik novēlu visiem kopā būt disciplinētiem, solidāriem un izpalīdzīgiem citam pret citu, lai tiekam ar šo vīrusu galā.
