Jādomā, visiem zināms ir stāsts par malēniešiem, kas ar maisiem gribēja gaismu bezlogu istabā sanest. Mūsu saimnieciskajā dzīvē malēnisms kļūst par gandrīz vienīgo darbošanās veidu. Ja darbu plānotājiem vai, precīzāk, plānu aizstāvētājiem un apstiprinātājiem nav ekonomikas zināšanu, tad vismaz loģiskajai domāšanai vajadzētu būt. Visas trīs cukurfabrikas Latvijā sagrāva, saņemot no Eiropas kaut kādu kompensāciju. Slikti, bet gribējām ātro naudu un izdabāt Eiropai. Tagad ziņo, ka cels jaunu cukurfabriku. Ražošot cukuru no cukurbiešu sulas, ko vedīs no Polijas. Būšot fabrika un darbavietas. Kas no tā tiks valsts ekonomikai? Čiks vai pat soda nauda par cukura ražošanas līguma pārkāpšanu. Par savām kļūdām nu jācieš. Ar sīkām blēdībām cauri netiks. Gatavo cukurfabriku pēc tam varētu pārveidot par parastā cukura ražotni? Nekas neiznāks! No ārzemju izejvielu ievešanas atteikties neatļaus, tikai grūtāk būs izveidot ražotni vietējo izejvielu pārstrādei, sak, viena cukurfabrika jums jau ir! Tērēsim līdzekļus izejvielu iepirkšanai, mocīsimies ar cukurgalvu dauzīšanu smalkākos gabalos. Kā var no šādas cukurgalvas atdalīt vajadzīgo daudzumu kaut vai ievārījuma vārīšanai? Vienīgie ieguvēji varētu būt vietējie kandžas ražotāji.Savas cukurbietes nozīmēja labi sakoptus laukus, stabilus ienākumus saimniekiem, biešu lapas un cukurbiešu graizījumus lopbarībai. Pašlaik tur varētu būt cilvēka cieņu nepazemojošas darba vietas. Vieglprātīgi no tā visa atteicāmies. Cukurbiešu vietā audzējam rapšus, kuru sējumi mūsu ziemās bieži aiziet bojā. Izdarīta kļūda, rupja kļūda, un kādam par to būtu jāatbild. Ar jaunas cukurfabrikas celtniecību mēs pie lēta cukura netiksim, iegūs tikai ārvalstu investori. Peļņa ārzemniekiem, lielas cenas, augsti nodokļi, mazas algas un nebeidzami parādi.
