Teikšu pavisam atklāti: tās divas brīvdienas nedēļas nogalē ir viens varens izgudrojums. Šodien pat – kad visu nedēļu, cirsmas mērīdams, esmu bradājis pa mežiem – varēšu i dārzu sakopt, i bullēnam aizgaldu sameistarot, vakarā pirtī nomazgāties un rīt – svētdienā – atpūsties kā īstens baltais cilvēks.
Saulīte spīd, dārzā savus sānus spīdina sārtvaidži āboli – ko vēl tu, cilvēks, jaukāku vari vēlēties! Pēkšņi klausos – kas tad tas – mežā atskan šāviens!
Nu, brālīši, malumednieciņi, tā tā lieta neies cauri!
Ātri apāvu puszābakus, paķēru bisi, firmas cepuri galvā, lai zina, ar ko darīšana, – un aidā!
Pēc šāviena virziena un skaņas stipruma aptuveni varēju nojaust, kur šis notikums risinās; nepilna kilometra attālumā bieza jaunaudze, rets priedulājs un izcirtums, kur rīta stundās meža lopiņi mēdza ganīties.
Apmetis līkumu klajumam, klusi kā zebiekste lavījos caur jaunaudzi, līdz nonācu pie priedulāja. Kā tad – tur divi veči naski darbojās ap nošauto aļņu govi: iekšas jau bija izlaistas, netālu nomestas, un ap tām raženi spietoja zaļu mušu bariņš.
Bises bija nevērīgi atslietas pret dižas priedes stumbru – to tikai man vajadzēja. Pielavījos tuvāk, bises klusi pievācu; veči, savās miesnieku izdarībās iegrimuši, laikam neko nemanīja.
«Nu, kungi, varbūt vajadzētu pacelt rociņas?» es pieklājīgi uzrunāju abus darboņus. Nekādas reakcijas!
«Vai man ilgi būs jāgaida?» kļuvu jūtami bargāks.
«Bet kā būtu, ja pats paceltu rociņas?» pēkšņi izdzirdu no aizmugures. «Un bisi arī vajadzēs atdot, lai nesāk darīt kādas muļķības.»
Trešais… sargs – nu man pieleca. Kā es varēju būt tik dulls un viens pats iesaistīties šajā avantūrā! Vajadzēja vispirms sazvanīt policiju vai vismaz kaimiņu mežsargu. Nu laikam būs ziepes. Kā es varēju pretoties, viens pret trijiem – mežā vientuļā vietā. Mani jau nemaz nevajadzēja šaut – nazīti starp ribām, un nav vairs cītīgā mežsarga; varbūt tikai pēc pāris dienām kraukļu bariņš lidos virs jaunaudzes un skatīsies, kuru aci pirmo izknābt… Nu labi, sieva kaut kā dzīvību izvilks, bet skuķis vēl deviņgadīgo skolu nepabeidzis. Tas viss kā spožs zibens izskrēja caur manām smadzenēm.
Pa to laiku mans šaujamais jau atradās gūstītāja ziņā, un es paceltām rokām stāvēju nekustīgs kā putnu biedēklis kāpostlaukā. Pagāja minūtes piecas, varbūt pat vairāk. Malumednieki bija ķērušies pie lopiņa dīrāšanas.
«Paklau, mežkung,» ierunājās tas aiz muguras. «Tev taču kabatā vajadzētu būt asam nazītim. Ej nu palīgā kolēģiem – viņiem tai dīrāšanā nav lielas pieredzes.
Atskatījos pār plecu. Vīrietis labākajos gados bija smaidā atņirdzis zobus kā aizvēsturisks briesmonis, kādi, par laimi, izmiruši pirms miljons gadiem.
Domāju vien mirkli. Manas kājas grīļojās kā tikko dzimušam kumeļam. Laikam jau citu variantu nebūs. Nazītis man, protams, bija – kur nu nazītis, kārtīgs mednieka duncis, no kura šķīros tikai naktī un gultā.
Negribīgi tuvojos večiem dīrātājiem un ķēros pie darba. Trijatā veicās jūtami ātrāk. Veči klusēja, un viņu sejas izteiksmes bija neko neizsakošas – kā aizejoša autobusa mugura. Drīz vien dīrāšanu pabeidzām, un «malīši» ķērās pie kautķermeņa sadalīšanas. Viņu darbu vērojot, pārliecinājos, ka šie nav vis pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Sadalītos gaļas gabalus veči veicīgi salādēja plastmasas maisos, tikai viens priekšplecis vientulīgi palika uz tuvējā celma.
«Tad nu tā,» mans spīdzinātājs rezumēja. «Darbiņš padarīts labi. Mēs tagad dosimies mājup, bet tu kādu brītiņu vēl pakavējies. Mums sekot nav nozīmes – tu nepazīsti mūs, mēs tevi. Tavu bisi noliksim tur, izcirtumā, pie lielās apses. To sauc par ekoloģisko koku – ne jau man tev to skaidrot. Bet par tavu aktīvo līdzdalību dīrāšanā atstājām tev, lūk, to gaļas gabaliņu; sestdiena taču, varbūt vakarā atnāks viesi, varēsi uzcept. Taču ilgāk par pusstundu gan nekverni – redzi pats: laiciņš tāds pasilts, un gaļiņa var sākt maitāties…
Un prom viņi bija – rindiņā cits aiz cita kā zaldāti, dodoties izlūkgājienā. ◆
