Ne tikai sniedziņš balts liecina, ka gads drīz būs galā. Premjera Eināra Repšes piektdien Latvijas Radio sacītie vārdi «Dzimstības veicināšanas jautājumi ir valdības absolūti svarīgākā prioritāte» atgādina viņa uzrunu tautai, aizvadot 2002. gadu.
Ne tikai sniedziņš balts liecina, ka gads drīz būs galā. Premjera Eināra Repšes piektdien Latvijas Radio sacītie vārdi «Dzimstības veicināšanas jautājumi ir valdības absolūti svarīgākā prioritāte» atgādina viņa uzrunu tautai, aizvadot 2002. gadu.
Tauta faktiski izmirst, secina valdības vadītājs. Tas nav pieļaujami. Jau tagad Latvijas teritoriju varot uzskatīt par neapdzīvotu: lai gan mūsu valsts ir divreiz lielāka par Beļģiju, tomēr iedzīvotāju skaits Latvijā ir gandrīz četras reizes mazāks nekā šajā zemē.
Repšes kungs saprotami skaidro: nebūs bērnu – vēlāk nebūs strādājošo. Ja nebūs jauno cilvēku, kas strādā, nebūs iespējas maksāt pensijas. Tā ka negaidiet, vecīši, ka jūs piedzīvosiet labākus laikus un pensiju, jo jūsu maciņus būs ķēris lielais demogrāfiskais caurums.
Bērni Latvijā nerodas ne jau stārķu trūkuma dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka netiek pienācīgi novērtēta bērnu audzināšanas nozīme. Netiek dota iespēja bērnu tēvam vai mātei saņemt kompensāciju par bērnu audzināšanu. «Bērna audzināšana netiek pielīdzināta nopietnam un svarīgam darbam,» atzina valdības vadītājs. Tādēļ viņš atbalsta «algas maksāšanu» vienam no vecākiem par to, lai viņi radītu bērnus un audzinātu viņus. Tajā pašā laikā Repšes kungs ar nožēlu konstatē, ka «arī pie mums bērni dzimst vairāk tā sauktajās nelabvēlīgajās ģimenēs». Viņš piekrīt, ka valstīs ar zemu attīstības līmeni cilvēki vairāk rada bērnus arī tādēļ, lai vecumdienās būtu kāds, kas par viņiem rūpējas. Savukārt attīstītajās valstīs cilvēks jūt, ka viņš zināmā mērā ir neatkarīgs no saviem bērniem un ģimenes un ka par viņu valsts parūpēsies. Tur ir arī daudz dažādu karjeras iespēju, sevišķi jauniem cilvēkiem, kuriem gribas sevi apliecināt. «Un te parādās vāveres ritenis – bērns kļūst par traucēkli,» secina Repše.
Viņš uzskata, ka valsts dzimstību var veicināt, pielīdzinot bērnu radīšanu un audzināšanu nopietnam un valsts atbalstītam darbam, paredzot algu ģimenei vismaz viena gada garumā vai nu tēva, vai mātes iepriekšējā gada ienākumu apmērā.
Ideja, lai gan nav jauna (tā nāk no Igaunijas puses), tomēr ir ļoti cerīga. Taču prieku par tās īstenošanu kavē šaubas, vai šim nolūkam pietiks naudas, vai tikai atkal tas neizrādīsies kārtējais nemotivētais solījums. Ja līdz šim tik daudz kam Latvijā pietrūcis naudas, ja priekšā ir milzīga jautājuma zīme, kā Latvijai nodrošināt līdzfinansējumu Eiropas Savienības solītajiem miljoniem – kur valdība ņems apmēram 30 miljonus latu šim cēlajam mērķim? Vai kārtējo reizi velti netiek kaisīta cerību sēkla tur, kur jau tā valda izmisums un posts?
