Par savvaļas dzīvnieku un putnu pieradināšanu vai palīdzēšanu savainotajiem ir dažādi viedokļi. Visbiežāk tiek pausts, ka nevajag iejaukties dabas procesos – kas nolemts nomiršanai, to nevar glābt. Tomēr ir gadījumi, kad izdodas apgāzt šos dabas likumus. «Ja viņu man ielika rokās, tad tam tā vienkārši bija jānotiek,» saka Sandra Bunka, kura pirms diviem gadiem kļuva par «mammu» gredzenūbelei. Savvaļas putns tagad pieradis dzīvot kopā ar cilvēkiem, diviem kaķiem un saimniecei izrāda pateicību par izglābšanu no bojāejas.
Ieliek rokās un pazūd
«Es esmu dzīvnieku dvēsele. Nespēju pamest dzīvnieku nelaimē, man ir žēl. Taču tajā pašā laikā saprotu, ka visus mājās nevaru ņemt,» stāstu par satikšanos ar gredzenūbeli sāk Sandra. «Man zem balkona mīt divi āra kaķi – audžubērni, par kuriem gādāju barojot un aprūpējot, esmu vedusi arī pie veterinārārsta. Vienu rudens vakaru, atnākot mājās no darba, nesu viņiem ārā vakariņas un satiku kaimiņu ar putnu rokās. Viņš sacīja, ka tas nelidojot. Vajadzētu noskaidrot, diez kāpēc tā esot. Putns izskatījās saguris, bet visādi citādi šķita, ka ir vesels. Kaimiņš nevarīgo savvaļas putnu ielika man rokās. Uz plaukstām parādījās asins traips, un tad sapratu, ka tas tomēr ir savainots.»
Apskatījusi cietušo lidoni tuvāk un ieraudzījusi, ka traumēts ir spārniņš. «Tobrīd nezināju, ko darīt, bet vienu gan sapratu – savainoto lidonīti uz zemes atstāt nevaru. Tā būtu droša nāve – atnāks kaķi un putnu, kurš nespēj pretoties, nobeigs. Tajā brīdī putna atradējs noteica – izdomājiet, ko darīt! Un aizgāja prom. Paliku viena pati. Ko darīt? Nesu mājās un domāju – kā būs, tā būs. Vajadzēja izdomāt rīcības plānu, kā nosargāt no pašu kaķa, lai arī kādas būtu izdzīvošanas izredzes. Iesākumā šķita, ka savvaļā mītošais putns, kurš ir savainots un tagad nonācis sev tik nepierastā vidē, neizdzīvos, taču mierināju ar domu – ja tā tam jānotiek, tad vismaz būšu centusies pasargāt no daudz nelabvēlīgākas bojāejas,» stāsta Sandra. Tā kā iepriekš ar putniem nav bijis nekādas pieredzes, nebija arī būra, kur gredzenūbeli ielikt. Paņēmusi kaķa pārvietošanas kasti, ieklājusi tajā avīzi, ielikusi putnu iekšā un novietojusi koridorā. «Atlika gaidīt. Lielas cerības neloloju, jo sapratu, ka tas ir savvaļas iemītnieks, kuram gan savainojums, gan nonākšana tādā nepierastā vidē sagādā milzīgu stresu. Pirmo vakaru gredzenūbele tikai gulēja, taču bija manāms, ka pamazām atgūstas no sāpēm, šoka un nav vairs tik satraukta. Aizvedām pie veterinārārsta, lai tas savainotajam atradenim apskata spārnu. Pēc apskates daktere izsprieda, ka putns varētu būt cietis no kāda lielāka plēsīga putna uzbrukuma un nabadziņš kritis. Savainotajam spārnam bija pliks kauls.» Izlēmuši putnu paturēt un pieradināt.
Pirts dienas puķupoda šķīvī
«Nosaucām par Dūduliņu – vīriešu dzimtē,» smaidot teic Sandra.
Laika gaitā gredzenūbele sākusi atveseļoties, atkopties un pierast pie jaunās situācijas. Spārna savainotā daļa atmirusi, un Dūduliņš palicis ar vienu spārnu. «Nav kādu divu trešdaļu spārna, bet tas putnam netraucē pilnvērtīgi dzīvot. Viņš nevar palidot, taču cenšamies šo trūkumu novērst ar palaišanu brīvā vaļā mūsu uzraudzībā.»
No kāda pieredzējuša putnu mīļotāja saimniece noskaidrojusi, ka gredzenūbelei vislabākā barība ir kanārijputniņu gardumi – kviešu graudi, saulespuķu sēklas ir īpašs kārums, tāpat jābūt pieejamai skalotai grantij. «Mums izveidojušās tradīcijas, pielāgojoties putna vajadzībām. Proti, mūsu ūbelītei ļoti patīk mazgāties – tas ir baložveidīgais putns, tiem jau tīk pērties pa peļķēm. Tāpēc organizējam viņam pirts dienas. Esam iekārtojuši bļodu, tā ir tāda dziļāka puķupoda apakša.»
«Esmu šim putnam kā mamma,» teic Sandra, gandarīta, ka putns novērtē viņas mīlestību un rūpes. «Viņa mani aizstāv. Kad putns ir pie manis, tad Princis (kaķis) klāt nākt nedrīkst – knābs! Šāda reakcija, iespējams, tādēļ, ka viņa ir pateicīga par savu izglābšanu,» domā putna izglābēja. «Taču ir arī reizes, kad Dūduliņš kaķiem speciāli knābs – pats uzprasās. Vispār viņš ar pārējiem no mūsu dzīvokļa sadzīvo labi, taču kopā bez uzraudzības atstāt nedrīkst – kaķis ir kaķis, un putns ir putns,» secina dzīvnieku mīļotāja.
Dūduliņam ļoti patīkot sēdēt uz dīvāna un savai saimniecei uz pleca. «Kad mājās cepu pīrādziņus, viņš nevar vien sagaidīt, kad ar tiem pacienāšu – pilnīgi rauj no mutes ārā. Viņš tā prot izlocīt kaklu un knābi iebāž man mutē!» «Taču baltmaizi, kas parasti garšo baložiem un vispār putniem, neēd,» iestarpina Sandras dzīvesbiedrs Jānis Vecbrālis.
Dūduliņš arī pazīstot savējos pēc balss. «Izdzirdot mani, viņš sāk ūjināt, kas nozīmē, ka vēlas uzmanību. Tāpat viņš reaģē uz balss intonācijām, bet uz vārdu gan neatsaucas,» novērojusi Sandra.
Dūduliņš izdēj olas
Putns ar dzīvošanu būrī nav neapmierināts, jo pietiekami tiek brīvsolī. «Ja arī mēs izbraucam, Dūduliņš tomēr paliek dzīvoklī, jo negribas viņam sagādāt lieku stresu,» skaidro Sandra. Būrītī tiekot atstātas barības rezerves un ūdens. «Viņš neapēd visu, izlasa vispirms garšīgāko, pēc tam pakāpeniski izknābā pārējo. Un viņš nevar pārēsties, jo apēd tik, cik grib, nevis var,» saka Jānis.
Aukstajā laikā būris ir iekštelpās dzīvoklī, bet vasarā tiek iznests ārā uz balkona. «Ar viņu ir tik ļoti pierasts. Patiesībā putnu dzīvoklī nav grūti turēt. Protams, jārēķinās ar putniem, īpaši baložveidīgajiem, raksturīgo ķēzīšanu. Tāpat viņš met spalvas. Tas ir divas reizes gadā – rudenī un pavasarī. Nekad nebūtu iedomājusies, cik daudz to ir tādam nelielam putniņam. Es tās salasu un krāju. Smejos, ka ātri vien tikšu pati pie sava vienīgā un ekskluzīvā ekospilventiņa, kas pildīts ar gredzenūbeles spalviņām,» smejas saimniece.
Spārnainis sagādājis ne vienu vien pārsteigumu ar savu uzvedību un putniem raksturīgajiem paradumiem. «Pretī balkonam Dūduliņam bija atlidojis sugas brālis, laikam saūjinājušies,» smaidot teic Sandra.
Taču tas nav bijis vienīgais šā pavasara atklājums. Sandra un Jānis bijuši nudien pārsteigti, ka viņu Dūduliņš patiesībā ir meitene. «Ārēji jau šiem putniem pēc kādām pazīmēm nevar pateikt, kurš ir vīrietis un sieviete,» stāstu iesāk Jānis. Un Sandra turpina: «Kādu dienu ieraugām, ka būrītī ir izdētas divas oliņas. Tad mēs sapratām, ka mums ir Dūduliņa!» Pēc tam jau saimniece izlasījusi literatūrā, ka gadā gredzenūbeles perējot divas reizes. Pēc laika Dūduliņa izdējusi vēl divas oliņas.
Sandra atzīst, ka putns ienesis dzīvē gan jaunu pieredzi, gan prieku. «Ja jau viņu man ielika rokās, tad tam tā bija jānotiek – putnam bija pie manis jānonāk. Tātad bija kāda doma apakšā,» par šo dzīves filozofiju pārliecināta Sandra.
UZZIŅAI
◆ Latvijā sastopamas piecas baložu sugas – mājas balodis, meža balodis, lauku balodis, gredzenūbele un parastā ūbele.
◆ Jaunajiem gredzenūbeļu sugas putniem nav melnā pusgredzena ap kakla spalvām.
◆ Pirmoreiz Latvijā konstatēta 1962. gadā.
◆ Pēdējās desmitgadēs gredzenūbeļu skaits samazinās, un šobrīd tā ir retākā baložu suga Latvijā.
◆ Gredzenūbeles pārsvarā sastopamas tikai Latvijas dienvidu daļā (Liepāja, Skrunda u.c.).
No www.dabasdati.lv
