Kādā cilvēku skatam slēptā, drūmā un pelēcīgā vietā, kas vairumam vietējās pilsētiņas iedzīvotāju atgādina nabadzību, netīrumus, nekoptību un postažu, atrodas liela, apkārtnē neiederīga māja – bērnunams.
Kādā cilvēku skatam slēptā, drūmā un pelēcīgā vietā, kas vairumam vietējās pilsētiņas
iedzīvotāju atgādina nabadzību, netīrumus, nekoptību un postažu, atrodas liela, apkārtnē neiederīga māja – bērnunams. Tas sevī slēpj daudzu dvēseļu sāpes, nepiepildīto mīlestību,
kā arī nesapratni, dusmas un pat naidu pret māti un tēvu.
Svešiniekam, ieejot šajā mājā, liekas, ka tajā valda tāda pat rosība un dzīvesprieks, kā jebkurā vietā, kur pulcējas bērni un jaunieši, taču, uzsākot sarunu, atklājas pavisam kas cits. Šie bērni apzinās, ka viņi nav tādi paši kā pārējie viņi ir pamesti, saviem vecākiem nevajadzīgi.
Mammas bērni mani necieš
12 gadu vecā Ilona šajā mājā dzīvo jau kopš 1992. gada. Viņai ir trīs māsas un viens brālis. Bet viņas mammai vēl bez Ilonas īstajām māsām un brāļa ir arī vairāki citi bērni. Ar pusmāsām un pusbrāļiem Ilona nesatiek.
Es gribētu dzīvot ģimenē kopā ar mammu, brāli un māsām. Mamma ir teikusi, ka arī to vēlētos, bet viņas bērni gan to negribot. Mēs viņiem nepatīkam. Pašlaik jau esmu apradusi ar domu, ka mamma mūs ir atstājusi. Man ir grūti saprast, kādēļ vispār ir jādzemdē bērni, ja tos vēlāk pamet. Piedzīvotais man ir mācība sāpīga un smaga bet mācība. Tuvākajā laikā no šīs mājas es neaiziešu, jo tēvu tikko atceros, bet mamma dzer. Viņai nav iespējas mūs paņemt pie sevis. Es viņu neienīstu man viņas ir žēl. Ja tagad viņu satiktu, noteikti censtos izrunāties. Nezinu, ko viņai teiktu, bet garām paiet nevarētu. Lai arī kāda, viņa taču ir mana mamma.
Mammu gan mīlu, gan ienīstu
Arī 16 gadu vecā Rita ģimenē nav vienīgais bērns. Rita lielajā mājā jau ilgāku laiku ir atradusi patvērumu, garšīgu ēdienu un draugus. Pa laikam viņu apciemo arī mamma. Pēdējoreiz tas notika oktobrī. Savu tēvu meitene nav redzējusi. Viņa arī atzinās, ka gandrīz katram viņas brālim un māsai ir savs tēvs. Nezin vai pat mamma zina, kurš vīrietis kuru bērnu ir radījis.
Pret mammu man ir naids, taču dziļi sirdī izjūtu arī mīlestību, jo, lai arī kā liktenis būtu izrīkojies ar mums, neatkarīgi no tautības un vecuma mēs visi mīlam savu mammu. Pati gan es bērnu negribētu. Man pietiek atcerēties, kā mazgāju, ēdināju un ģērbu mazos brālīšus, lai vairs neizjustu vēlmi ņemties pati ar saviem bērniem.
Es esmu pārliecināta, ka mamma mani nemīl. Ja mīlētu, viņa cīnītos par mums. Ir taču dzirdēts par mātēm, kas savu bērnu dēļ cīnās ar nagiem un zobiem. Tāpat ir sievietes, kas maksā milzīgas naudas summas par operācijām, kas tām ļautu kļūt par mātēm. Turpretim manējā pēc tam, kad deviņus mēnešus bija nēsājusi mani zem sirds, bez problēmām un sirdsapziņas pārmetumiem varēja atteikties kā no manis, tā arī no pārējiem saviem bērniem.
Vecāki neārstējās un – nomira…
Aigars, kas nu jau ir 17 gadu vecs, savus vecākus atceras ar ilgām un mīlestību. Pirms daudziem gadiem mira gan viņa mamma, gan arī tētis.
Sākumā nomira mamma, stāsta Aigars, kas ar grūtībām spēj valdīt asaras. Mamma nomira no tuberkulozes. Viņas nāvi nepieredzēju, jo jau biju atvests uz šo māju. Cik atceros, mamma pie ārstiem negāja, laikam nebija naudas. Tūlīt pēc viņas nomira arī tētis. Man teica, ka viņš miris no auss iekaisuma. Tētis arī daudz dzēra. Mana māsa un brālis ir precējušies. Viņiem ir savas ģimenes. Es mīlēju savus vecākus. Arī viņi mani mīlēja vismaz mamma noteikti, bet viņai laikam pietrūka mīlestības, lai ģimene būtu laimīga, ļoti pietrūka arī naudas, lai visi būtu paēduši.
Ar laiku varbūt gribētu pats savu ģimeni. Es daudz strādāšu, lai maniem bērniem nebūtu jādzīvo nabadzībā, vēlos, lai viņi nekad nepiedzīvotu to, ko es. Saviem bērniem es nežēlošu mīlestības, darīšu visu, lai viņiem nebūtu jākaunas par saviem vecākiem.
Mana mamma dzīvo kur un ar ko pagadās
13 gadu vecā Liāna par savu mammu varēja pastāstīt visai maz, bet arī tas bija sāpīgi:
Manai mammai nav sava dzīvokļa. Viņa dzīvo, kur un ar ko pagadās, reizēm pat ar pilnīgi nepazīstamu, uz ielas satiktu vīrieti. Meitene stāsta, ka nu jau ir iedzīvojusies lielajā mājā. Protams, būtu ļoti skaisti dzīvot kopā ar mammu, taču nu jau viņai šeit esot draugi un vairs neesot vēlēšanās iet pie mammas:
Pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika es viņai atkal apniktu vai traucētu, un viņa sadomātu mani atkal pamest.
Par savu tēvu meitene visai maz zināja sacīt.
Viņš laikam ir cietumā, un man negribētos ar viņu uzturēt attiecības, stāsta vēl pavisam jaunā meitene. Es nesūdzos par dzīvi šajā mājā. Te ir silti, labi un mājīgi. Nez vai mamma mani spētu barot tikpat labi, kā to dara šeit.
Lielajā noslēpumainajā mājā var dzirdēt vēl daudz daudz dzīvesstāstu, kuros nereti atkārtojas vārdi «mana mamma daudz dzer»; «tētis mūs jau sen pameta, bet mamma aizgāja ar citu vīrieti»; «es mīlu savu mammu, bet viņa dzīvo ar vīrieti, kura bērni negrib, lai es ietu pie mammas»; «mamma mani pameta»; «es viņai nebiju vajadzīgs…».
P.S. Pašlaik ir Advente laiks, kad cenšamies piedot, būt labāki. Varbūt, ka tieši šajā laikā piepildīsies arī lielās mājas mazo sirsniņu sapnis, un viņu mammas atnāks, lūgs piedošanu un paņems sev līdzi paņems līdzi uz visiem laikiem.
