«Mamma strādāt uz ārzemēm aizbrauca pirms trim mēnešiem. Teica, ka ņems arī mani līdzi, bet es to ļoti negribu. Šeit ir mani draugi, skola. Sazvanāmies, tomēr bez mammas ir ļoti skumīgi. Žēl, ka viņa aizbraukusi,» vaļsirdīgi pauž sestklasnieks Ēriks. Viņš ir viens no septiņiem Kalnciema vidusskolas audzēkņiem, kuram kāds no vecākiem strādā ārpus Latvijas. Jelgavas novada Izglītības pārvalde norāda, ka nav precīzu ziņu, cik ir šādu skolēnu, kuriem turklāt nepieciešams morāls atbalsts. Novērots tikai, ka arvien biežāk prom dodas visa ģimene.
Jelgavas novada Izglītības pārvalde apzinājusi 55 obligātās izglītības vecuma bērnus, kuri reģistrēti kādā no novada skolām, bet to neapmeklē, jo, visticamāk, kopā ar ģimenēm devušies uz ārzemēm. Tas nereti paliek skolai nezināms, jo vecākiem nav pienākums obligāti sniegt šādas ziņas. Valgundes pagasta Kalnciema vidusskola šajā mācību gadā šo iemeslu dēļ zaudējusi piecus skolēnus, bet vēl vairāk ir to, kas spiesti palikt pie viena no vecākiem vai vecvecākiem, jo mammas un tēti devušies darba meklējumos ārpus Latvijas. Skumst un ilgojas«Ārēji īsti nevar manīt, ka viņus ietekmē vecāku aizbraukšana, bet iekšēji tas notiek. Lai cik bērns būtu liels, viņam vecāki ir svarīgi. Bērni ļoti ilgojas. Ne vienmēr skolēni arī pastāsta, ka mamma vai tētis ir aizbraucis. Parasti gan klases audzinātājs to uzzina un cenšas viņu atbalstīt. Sāpīgi to visu redzēt, bet saprotu, ka vecākiem nav citu variantu. Ekonomiskā situācija valstī uzlabojoties, bet man gan šķiet, ka tā ar katru dienu paliek sliktāka,» sarūgtināta Kalnciema vidusskolas direktore Mudīte Laumane. Skolas rokas bieži vien esot par īsu, lai palīdzētu šiem skolēniem. Tam piekrīt arī Sesavas pamatskolas direktors Andris Stašāns. Šajā mācību gadā bez vecākiem Latvijā palikuši trīs izglītības iestādes audzēkņi.Palīdz Bērnu atbalsta un izglītības centrs«Viņi atstāti pie radiniekiem, bet var just, ka bērni ilgojas pēc vecākiem. Labi, ka ir iespēja sazināties «skaipā», bet tāpat viņi gaida zvanus. Gaida, kad atbrauks ciemos. Ja tas nenotiek, ļoti pārdzīvo. Audzinātāji cenšas aprunāties, mierināt un uzmundrināt,» stāsta A.Stašāns.Četri Latvijā palikušie bērni mācās arī Ozolnieku vidusskolā, bet seši devušies prom kopā ar ģimeni. «Ir dažādi gadījumi. Piemēram, pagājušajā gadā pie vecvecākiem tika atstāts viens 1. klases skolēns, bet vecāki pēc pusgada atgriezās, jo grūti tik mazam bez mammas,» atklāj direktore Klāra Stepanova. Viņa piebilst, ka skolai noteikti jāseko līdzi atstāto bērnu gaitām, jo viņi skumst. Tāpēc Ozolnieku vidusskolā šajā procesā aktīvi iesaistās izglītības iestādes Bērnu atbalsta un izglītības centra speciālisti. Atstāt sajūtu, ka neesi viensIeva Lazdiņa, psiholoģe, Jelgavas novada Sociālā dienesta Atbalsts nodaļas vadītāja Lai gan var saprast iemeslus, kāpēc vecāki dodas darba meklējumos uz ārzemēm, bet bērni paliek Latvijā, šī situācija visā valstī ir liela problēma. Ļoti daudzi bērni jūtas atstāti. Tāpēc svarīgi, kā vecāku aizbraukšana tiek sakārtota un izrunāta. Ja persona, pie kā paliek bērns, arī pilda vecāku lomu un atvase saglabā ciešu kontaktu ar mammu un tēti, vecāku zaudējumu pārdzīvot ir vieglāk. Taču bieži ir tā, ka formāli bērns paliek pie kāda, bet patiesībā dzīvo viens. Īpaši tas gadās ar pusaudžiem. Var sākties uzvedības problēmas, pasliktinās sekmes. Tad rodas jautājums, kas bērnam ir svarīgāks – atsūtītā nauda vai izjūta, ka vakarā neesi viens. Vecāki arī ne vienmēr paziņo skolai, ka dodas strādāt uz ārzemēm. Taču to būtu svarīgi izdarīt, jo skolotājs var būt liels atbalsts šajā situācijā.
