No tevis man tavas acu skatiens, mati, smaids un bedrīte vaigā. No Dieva dvēseles starojums un dzīvība. Es eju kā tētis un dziedu kā viņš.
“No tevis man tavas acu skatiens, mati, smaids un bedrīte vaigā. No Dieva dvēseles starojums un dzīvība. Es eju kā tētis un dziedu kā viņš. Un tieši tāpat kā viņš es lasu melnumus no kāju pirkstiem. Kad es stāvēju maziņš uz pasaules sliekšņa un man likās, ka no jums es mācīšos, vēl nezināju, cik patiesībā daudz tas būs un cik vērtīgi. Un vēl es baidījos, vai jūs pratīsiet mīlēt sevi manī. Bet kad jūs to darījāt, es tik laimīgs lēcu uz vienas kājas un priecājos, ka biju nācis! Paldies, ka ļāvāt man piedzimt!”
20. gadsimtā daudzu psihologu, psihoterapeitu, biologu un mediķu prātus nodarbināja vēlme izpētīt cilvēku vēl pirms viņa dzimšanas. Tā radās prenatālā medicīna un psiholoģija, kas ietver gan psihoterapijas, gan dzemdniecības, pediatrijas, endokrinoloģijas, ģenētikas, reproduktīvās veselības, filosofijas un ētikas jautājumus.
Grūtniecība no šo zinātņu redzējuma ir aktīvs dialogs starp māti un gaidāmo bērnu gan psiholoģiski emocionālā, gan bioloģiski endokrinoloģiskā līmenī. Vēl nedzimis bērns tiek uzskatīts par personību un par pacientu. Gadu gaitā pētīts, kā mātes emocionālais stāvoklis grūtniecības laikā ietekmē bērna attīstību un pašizjūtu turpmākajā dzīvē, vai nedzimis mazulis spēj dzirdēt, sajust, atcerēties, saost un mācīties. Visbeidzot, cik nozīmīgs ir dzemdību brīdis bērna personības attīstībā.
Visi pētījumi apstiprina saistību. Līdzās ģenētiskajai predisponētībai (iedzimtai nosliecei uz kādu konkrētu faktoru), arī mātes afektīvās emocijas: mīlestība, prieks, bailes, dusmas var būtiski ietekmēt un pat bioķīmiski izmainīt ģenētisko informāciju. Svarīgi zināt, ka ne jau atsevišķas, bet hroniskas (ilgstošas, grūti panesamas, mokošas) mātes negatīvu emociju reakcijas, kas negatīvi ietekmēs bērnu. Atsevišķas adekvātas reakcijas pat ir nepieciešamas, jo caur māti bērns iemācās tikt galā ar apkārtējo īstenību, simboliski runājot, izstrādā imunitāti, rūdās.
Prenatālā psiholoģija un psihoterapija, kas problemātiskajos gadījumos strādā ar mātes emocijām, domām un attieksmēm, lai, tām mainoties, labvēlīgi mainītos arī mazuļa dzīvībai un attīstībai svarīgā vide. Psihologi strādā ar pozitīvi noskaņotajām māmiņām, palīdzot nostiprināt pārliecību, mieru, relaksēties un sagatavoties veiksmīgām dzemdībām. Latvijā neviena speciāli trenēta prenatālā psihologa nav, ar šiem jautājumiem nodarbojas gandrīz visi psihologi un psihoterapeiti. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc nedzimis bērns mūsdienās tiek uzskatīts par personību un par pacientu. Strādājot ar mātes fizisko un psiholoģisko veselību, mēs varam ietekmēt arī maziņā attīstību.
Nedzimis bērns spēj atcerēties, dzirdēt, sajust, saost, sajust garšu, mācīties. Ultrasonogrāfijas pētījumos dvīņi pārliecinoši parāda konkrētu žestu un ieradumu klātbūtni jau 20 nedēļu vecumā. Ziemeļkarolīnā tika veikts eksperiments ar stāstiņa lasīšanu nedzimušiem bērniem. Pēc dzemdībām mazuļiem atskaņoja vairākus stāstiņus. Lielākā daļa izrādīja interesi, kad dzirdēja pazīstamo.
Tāpat bērni pirms dzimšanas mācās savu dzimto valodu, kas ir iespējams līdz ar dzirdes attīstīšanos 16 nedēļu vecumā. Piedzimstot zīdainīši nekļūdīgi pazīst, ja tiek runāts viņu māmiņas valodā.
Skaidri pierādīts, ka vēl mazākā vecumā bērniņš spēj just. Izdarot abortu, bez izņēmuma visiem nedzimušajiem paātrinājusies sirdsdarbība un viņi bezcerīgi centušies cīnīties – vispirms jau fiziski aizbēgot vistālākajā dzemdes stūrītī, vairoties no instrumentiem, un neilgi pirms nāves atverot muti it kā pēdējam kliedzienam. Aborta laikā netiek iznīcināts tikai ķermenis, tiek iznīcināta arī reāli eksistējoša doma un griba. Ja citas izejas nav, visdrīzāk vieglāk būtu par šiem faktiem aizmirst. Objekta attieksme (bezpersoniska attieksme) palīdz pārdzīvot rīcību un nesajukt prātā.
Jaunākie pētījumi pierādījuši, ka zīdainīši piedzimstot pazīst ne tikai vecāku balsi, bet arī māmiņas pienu, kas tieši šim mazulim ir vispiemērotākais, jo satur visu informāciju par māmiņas veiksmīgajām cīņām pret slimībām, noskaņojumu un domām. Māmiņas piens ir ne tikai barības produkts, ne tikai bioloģiska informācija, bet arī sava veida enerģētiska vēstures grāmata par ģimeni, attiecībām, notikumiem. Katram mazajam tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem – izlasīt šo pirmo grāmatu, veiksmīgi mācīties un augt. Novecojušajam priekšstatam, ka piena nav vai pietrūkst, vairums gadījumos ir psiholoģiski iemesli. Hroniskas psiholoģiskas spriedzes, emocionālu pārdzīvojumu, dažreiz arī gribas trūkuma un izvēles konflikta dēļ tiek kavēts piena padeves mehānisms, ko var atjaunot, atgūstot dvēseles mieru. Katrai mammai piena ir tik daudz, cik viņas bērnam nepieciešams. Palīdzot mammai atpūsties, samīļojot viņu, atbalstot un paslavējot, arī bērniņš tiks pie ēdiena. Ja vēlaties darīt labu zīdainītim, dariet labu viņa mammai!
Ja skatāmies nedzimuša bērna personību viņa ģimenes sistēmā, es vēlos ierosināt atbīdīt mazuļa aizsākšanās brīdi no ieņemšanas vēl tālākā pagātnē. Brīdī, kad tētis un mamma sāk veidot ģimeni. Tā ir vide, ko divi cilvēki rada un vēlāk “piedāvā” savam bērnam. Tie ir kopīgie sapņi, domas, cerības, nojausmas. Tās ir arī saskarsmes prasmes, strīdēšanās paņēmieni, attieksmes. Tā ir izglītība un dzīvesgudrība, ko pāris uzkrāj un lolo. Tas ir laiks, ko abi velta, lai izsapņotu savu ģimenes modeli. Sapņojot par iespējamo pēcnācēju, jau nemanot esam aicinājuši viņu pie mums, sūtījuši viņam labu domu. Radīt ķermeni ir vieglākais un mazākais darbs. Bet radīt pozitīvu domu – visnozīmīgākais un atbildīgākais posms, jo tas atvieglo viņa atnākšanu un būtiski ietekmē viņa attīstības gaitu.
Ir daudz pētījumu par gribēto un negribēto bērnu psiholoģiju. Negribētie mazuļi kopš dzimšanas izjūt zināmas psihiskas sāpes, kas izpaužas kā destruktīva rīcība pret apkārtējiem vai sevi, antisociāla uzvedība, patoloģisks mazvērtības komplekss, autisms, hroniskas psihosomatiskas saslimšanas. Šāds bērns, iespējams, neapzināti izdara apkārtējiem ko tādu, lai tie viņu atgrūstu, nosodītu, pazemotu, it kā pieprasot: “Atgrūdiet mani, es neesmu tiesīgs būt. Esmu lieks.” Šie bērni staigā pa pasauli kā ēnas un izjūt dzīvi kā tādu, uz ko viņiem nav tiesību. Bieži pusaudžu gados tie ir potenciālie pašnāvnieki, noziedznieki, narkomāni. Gaidītie bērni attīstās normāli, salīdzinoši reti slimo, samērā veiksmīgi pārvar krīzes un prot veidot saskarsmi. Viņi pasaulē ierodas, lai to darītu labāku.
Praksē bieži nākas saskarties ar vecāku viedokli, ka bērns ir mazs, tātad – nejūt un nesaprot. Uz terapiju nāk “nīkulīšu”, “peramo zēnu”, “melno avju” vecāki. Kad terapijas sesiju kopsavilkumā pārliecinās, ka, būdams “melnā avs”, bērns, piemēram, ir glābis ģimeni no sairšanas, vai signalizējis par savu pašizjūtu ģimenes sistēmā, vecākus pārņem šoks. Nereti tik liels, ka nākas reanimēt viņu dvēseles stabilitāti. Un tikai tad vecāki piekrīt pārrevidēt savu pārliecību, uzskatus un stereotipus, mainīt attieksmes un, iespējams, arī sistēmu.
Sirdsgudrība ir dāvana, kas jānopelna, un “viela”, kas jāapgūst. Katrs mācās, kā viņam ir vieglāk un kā tīk. Bet varbūt mēs varētu mācīties ātrāk un nesāpīgāk?
“Bet kad es izaugu un tavā smaidā redzēju padarīta darba pārliecību, es zināju, ka man jāturpinās. Es ar prieku turpināšos savos bērnos. Man ir pilnas kabatas mīlestības. Pilnas saujas ceļamaizes. Es vēlos, lai bagātīgs, skaļš un draudzīgs būtu mans saimes galds. Man ir viss, lai tā notiktu. Man ir jūsu mīlestība.”
Lai mums visiem veicas!
***
No māmiņu dienasgrāmatām
Māmiņa Santa: Kad gaidīju savu pirmo mazuli, ļoti bieži runājos ar viņu. Uzzinot, ka gaidu meitiņu, saucu viņu vārdā, un pēc tam likās, ka mazā Lauriņa savu vārdiņu jau zina un atsaucas uz to ļoti ātri.
Māmiņa Ilva: Tā kā bērniem mācīju mūziku, arī savam mazulim, vēl esot manā puncī, daudz dziedāju. Tagad Kārlis ir liels dziedātājs, un man pat liekas, ka dziedāt viņš sāka ātrāk nekā runāt.
Māmiņa Una: Mans pirmais puika piedzima pirms 19 gadiem, kad neko daudz nezināju par runāšanos ar bērniņu. Sazinājos ar viņu, glāstot. Es un vīrs bieži glāstījām manu vēderu un jutām, kā mazais labsajūtā staipās. Kad viņš sāka bungāt pa manu vēderu, zināju, ka bērniņš atkal gaida glāstus. Gaidot otro puiku, kas piedzima pirms pieciem gadiem, biju gudrāka un grāmatās izlasīju, ka ar mazuli daudz jārunājas. Tā arī darīju. Runājām par visu – skaisto laiku, priecīgām lietām, stāstīju, kas mani sarūgtina. Un man kļuva vieglāk, jo likās, ka mani uzklausa. Nezinu, vai tā ir sagadīšanās, bet jaunākais dēls ātrāk sāka runāt.
Topošā māmiņa Inga: Manam mazulītim ir 27 nedēļas un pasaulē jānāk ap Jāņiem. Nemierīgs viņš kļūst vakaros pirms gulētiešanas, tad viņu mierinu ar dziesmiņu. Ir tādas, kas bēbucim patīk, piemēram, “Dzied’ circenītis aizkrāsnē”, un tādas, kas nē – par to viņš signalizē ar dunku man sānos. Mazais nomierinās, ja viņu paglāsta tētis. Liels draugs viņam ir mūsu kaķene, kurai patīk gulēt man uz vēdera. Mazulītis jūt kaķa murrāšanu un siltumu, viņam tas ļoti patīk. Kad bērniņš atkal iesper, kaķene izstiepj ķepu un piespiež manam vēderam. Interesanti, kāds kontakts kaķenei būs ar bērniņu, kad viņš piedzims.
