Atkal klāt tā maija otrā svētdiena, kad lielie un mazie bērni steigs pie savām mammām, lai Mātes dienā samīļotu, sabučotu vai vienkārši ar siltu skatu uzlūkotu un smaidu apveltītu savas dzīvības devējiņas, auklētājas un gādātājas.
Nebūsim sapņotāji, kas vēlamo grib pieņemt kā esošo, un, kad tas neizdodas, viļas. Attiecības ar māti ne vienmēr ir tās gludākās, kā attēlots apsveikumu kartītēs, dziedāts dziesmās un skaitīts dzejā, kas šajās dienās skolās un bērnudārzos sitīs augstu vilni. Mammas un bērni arī ir tikai cilvēki, un šajā ikdienas komunikācijā neiztrūkst asu vārdu, dusmu, nesaprašanās, čīkstēšanas, pārmērīgas kontroles, robežu pārkāpšanas, arī vienaldzības, atraidīšanas, slimības izraisītas nespējas pienācīgi nest savu sociālo lomu un citu savstarpējo attiecību brikšņu, kas uzvāra zināmu rūgtumu iesaistīto sirsniņās.
Tomēr, lai kādas, šīs attiecības ir, un, izrādās, verbālā un neverbālā saziņa ar mammu, kurā savīti visi (arī mātes klēpja) pieredzes pavedieni ir kā kabelis, kas palīdz noturēties lielajās dzīves šūpolēs. Tā arī ir apziņa, ka mamma, lai kas arī nenotiktu, sirds dziļumos vienmēr ir par tevi, jo citādi viņa nav būvēta. Diemžēl parasti to izdodas novērtēt vien tad, kad mamma ir zaudēta un palikuši sarauti kabeļa vadi, no kuriem lec vairs tikai atmiņu dzirkstis un nespēja šajā lietā ko mainīt.
Tāpēc – lai šī maija svētdiena neaprobežoja vien ar puķi, kartīti, konfekšu kārbu vai ašu zvanu steidzīgās ikdienas novakarē. Visu līmeņu attiecības ir bagātība, kurās ir vērts ieguldīt un kopt. Vismaz, lai atrastu kopsaucēju, tik vajadzīgo mieru un samierināšanos, ka – mammu, starp mums taču viss ir labi! Te neiztikt arī bez pašas dzīvības devējiņas. Pirms brūkam virsū saviem lielajiem bērniem, pārmetot par kārtējo nepiezvanīšanu, neapciemošanu un nestāstīšanu, lai atceramies, kad pēdējo reizi to nesavtīgi esam darījušas mēs!
