20. jūlijs, piektdienas rīts. Pie autobusu pieturas pulcējas pasažieri, attipina tantīte un ar acīm meklē soliņu, kur apsēsties.
20. jūlijs, piektdienas rīts. Pie autobusu pieturas pulcējas pasažieri, attipina tantīte un ar acīm meklē soliņu, kur apsēsties. Tikai velti skats kavējas pie cementa paliktņiem, jo soliņa virsējie dēlīši ir pazuduši.
– Diez vai kādam malciņas aptrūcies? – klusi pie sevis nosaka tantīte.
– Malciņa? Tagad, kad olu var saules karstumā izvārīt? Jaunieši spēkojas. Bērniņi nakts rotaļās iet, – saīdzis nosaka pusmūža vīrs.
Arī es stāvu pie Robežu ielas pieturas. Jūtos kā ar samazgām aplieta, pazemota un izsmieta. Šī soliņa dēļ, jo mūžs tam bija tikai seši mēneši. Esmu divas reizes rakstījusi avīzē, daudzas reizes zvanījusi pašvaldības pārstāvjiem un vērsusies pie iepriekšējās Domes deputātiem, un jaunās vadības. Šo pavasari pie pieturas iesniegumu Domei parakstīt lūdzu mūsu rajona iedzīvotājiem, un tika labiekārtotas abas autobusu pieturas. Ir uzstādītas platformas, kas atvieglo iekāpšanu, nav vairs, gaidot autobusu, pa dubļiem jāmīcās, ir arī soliņi un atkritumu urnas. Tikai no rītiem bieži šīs atkritumu urnas ir izvandītas, blakus mētājas to saturs, sasisto pudeļu stikli. Un nu nav arī vairs soliņa.
Man ir kauns no tiem cilvēkiem, kurus esmu lūgusi sakārtot pieturas. Man ir kauns no tiem cilvēkiem, kuri parakstīja iesniegumu. Man ir kauns no tās vecās kundzes, kura stāv, uz kruķiem balstīdamās, no tā jaunā vīrieša, kurš ar ieģipsētu kāju balstās pret ceļmalas ābeli. Man ir kauns no iedzīvotājiem, kuri stāv ap mani. Jūtos tos piekrāpusi.
Skats apstājas pie viena, tad otrā, trešā braucēja. Varbūt tie mazie vandaļi ir tevis izloloti? Skaidrā prātā to nepaveica. Varbūt palīdzēja «zālīte», varbūt alkohols? No kurienes nāk tādi postītāji? Tie ir mana rajona jaunieši, pusaudži, kurus ikdienā esmu bieži sastapusi.
Man jādomā par redzēto šovasar invalīdu sporta svētkos. Par tiem ļaunu slimību piemeklētajiem bērniem un jauniešiem, kuri rod gribasspēku, lai savu fizisko spēju robežās piedalītos dažādos sporta pasākumos. Viņi pārvietojas ar grūtībām. Bet te ar veselām kājām un rokām (varbūt kādas nepilnības ar galvu?), spēka pilni enerģiju izšķiež postot.
Man ir kauns šo jauniešu vecāku vietā un ir ļoti, ļoti sāpīgi, ka manā rajonā dzīvo tādi cilvēki, kuri alkst postīt, nevis celt.
