Laikā, kad katram skolēnam skolā jāizstrādā savs projekts, doma par tādu radās arī man. Lasot laikrakstus («Zemgales Ziņas», «Diena», «Rīta Avīze» u.c.) un vērojot Latvijas daudzskaitlīgo partiju dzīvi, dažu izzušanu vai pārveidošanos.
Laikā, kad katram skolēnam skolā jāizstrādā savs projekts, doma par tādu radās arī man. Lasot laikrakstus («Zemgales Ziņas», «Diena», «Rīta Avīze» u.c.) un vērojot Latvijas daudzskaitlīgo partiju dzīvi, dažu izzušanu vai pārveidošanos, citu rašanos no jauna, nācu pie atzinuma, ka lielākā nozīme partijas sekmīgai darbībai (iekļūšanai Saeimā) ir tās nosaukumam, kas ne vienmēr ir pieņemts pārdomāti un ar izpratni.
Sapratu, ka šo jautājumu vajag risināt profesionālā līmenī ar dziļas analīzes palīdzību jeb ar dedukcijas metodi, kā to darīja Šerloks Holmss, citādi viss iepriekš veiktais darbs lielās konkurences dēļ var būt veltīgs.
Visi, kas ir darbojušies izgudrošanas jomā, zina, ka katra izgudrojuma galvenā sastāvdaļa ir tā formula. Iepazīstoties ar izgudrojumu, parasti izlasa tikai formulu un nelasa tā aprakstu. Tāpat ir arī ar partiju nosaukumiem (formulām) un programmām (aprakstiem). Vēlēšanās vēlētāji galvenokārt orientējas pēc partiju nosaukumiem, bet programmas pēta retais.
Veidojot jaunu izgudrojumu, jāiepazīstas ar iepriekšējiem un tie pēc iespējas pamatīgi jāizkritizē, paņemot visu to labāko un atmetot sliktāko. Tāpat ir arī ar partiju nosaukumiem.
Ir zināmi daudzi skaisti partiju nosaukumi, kurus dzirdot vien, acis paliek miklas un roka stiepjas pēc balsošanas biļetena: «Tautas fronte», «Tēvzemei un brīvībai», «Latvijas ceļš», «Latvijai», «Saimnieks», «Darba partija» utt.
Tas jau nekas, ka gandrīz visi ievēlētie deputāti no partijām ar dažādām programmām uzreiz pēc ievēlēšanas atrodas vienā koalīcijā un pēc tam pārvietojas krustām šķērsām, veidojot Saeimā frakcijas gan pēc partiju principa, gan bez tā. Galvenais, ka vēlētājiem ir iespēja balsot par partijām ar sev tīkamiem nosaukumiem. Tātad galvenā vērība partijai jāpievērš nosaukumam. Pārējais, kā tagad mēdz sacīt, ir pupu mizas.
Te nu ir mana projekta būtība: jāapkopo visi zināmie partiju nosaukumi datorā, jāveic to analīze un, pamatojoties uz savākto informāciju, jāsniedz konsultācijas partiju nosaukumu pareizā izstrādē un pieņemšanā.
Pieņemot, ka sakāmvārdā, ka tur, kur divi latvieši, ir trīs partijas, ir dziļa doma, var secināt, ka šim biznesam jābūt sekmīgam.
Kā visās zinātniski pamatotās lietās, ir jāievēro daži pamatprincipi. Galvenais, nosaukumam pēc iespējas pilnīgi jāraksturo partija, lai nekādi nevarētu pārprast tās prioritātes un sajaukt ar kādu citu. Piemēram, nav vēlams atkārtot agrāk bijušos nosaukumus vai daļu no tiem. Tā, neiesaku nosaukumu «Tautas partija», jo, pirmkārt, liela daļa mazizglītotu latviešu, kas nemācās pa naktīm angļu valodu, bet, ak vai, labi zina krievu valodu, var nodomāt, ka tā ir tā pati «Tautas fronte», tikai bez «frontes», jo ir miera laiks. Un tādēļ rezultāts būs tikpat bēdīgs, kāds, kā mēs zinām, tas bija. Otrkārt, vēlētājiem var rasties jautājums, kas tā par tautu, ko taisās pārstāvēt partija, un ko viņa grib. Tādēļ skaidrības dēļ šajā gadījumā labāk būtu pieņemt nosaukumu «Latviešu tautas labklājības partija». Visi jautājumi atkrīt, un panākumi vēlēšanās garantēti. Kurš gan gribēs atteikties no labklājības, kas pati nāk rokās?
Neiesaku pieņemt nosaukumu «Jaunā partija» ar aprēķinu, ka par vecajām jau nu vairs nebalsos, bet par kādu jauno ar lielāko prieku. Te jāņem vērā, ka daudzi vecāki cilvēki nosaukumu sapratīs nepareizi, domājot, ka tā ir tikai jauno cilvēku partija, un par to nobalsos tikai jaunie. Tas ir, līdz 35 gadiem, kā tagad norāda darba piedāvājumu sludinājumos avīzēs. Būs milzīgs balsu skaita zaudējums, ņemot vērā, ka vismaz 25 procenti balsotāju ir pensionāri, un tas tikai nepareizi izvēlēta nosaukuma dēļ.
Daudz jaukāk skanētu un lielāku skaidrību viestu, piemēram, nosaukums «Jaunā, pareizā kapitālisma partija».
Lai gūtu panākumus, jāpielabo nosaukumi arī vienai otrai vecākai partijai. Dažādi skaidrojumi var būt nosaukumiem «Darba partija» un partijai «Saimnieks».
Ja būtu nosaukums «Bezdarbnieku partija», uzreiz skaidrs, ka tikai Rīgā vien par to balsotu aptuveni 100000 cilvēku, kas ir bez darba. Bet ar nosaukumu «Darba partija» nevar saprast, kas tas par darbu, kura vairāk nav, nekā ir. Var pat iedomāties, ka šeit domāts «veltīgs darbs», kā padomju laikos tautā smejoties sauca vienu otru nolaistu kolhozu.
Ar nosaukumu «Saimnieks» ir tā, ka tas viennozīmīgi neizsaka labu, saimniecisku attieksmi pret visu, jo dzīvē ir kā labi, tā slikti saimnieki. Vieni uzkrāj mantu, citi to izputina, iztērē un pat nodzer. Tādēļ skaidri jāpasaka, kādi saimnieki apvienojušies, un konkrēti jānosauc sevi, piemēram, par «Labo tautsaimnieku partiju».
Augstas amatpersonas, arī ne tik augstas, daudzas reizes ir kritizējušas abas mūsu sociāldemokrātiskās partijas, sakot, ka viņi nemaz tādi neesot un sociāldemokrātiskākas esot citas partijas, bet viņi esot tikai tādi «sociķi», kas rietumniekiem nemaz blakus nevar stāvēt. Tāpēc, lai ieviestu skaidrību, iesaku abām partijām apvienoties vienā ar nosaukumu «Īsto sociāldemokrātu partija». Tad uzreiz būs skaidrs, kas ir kas!
Cerot uz lielu pieprasījumu pēc konsultācijām, projekta izstrādātājs, nopelniem bagātais izgudrotājs
