Sastopot Jelgavas Domes ēkā pašvaldības priekšsēdētāja vietnieci Irēnu Škutāni, uz sarunu par jautājumiem, kas ir ārpus viņas darba pienākumu loka, nekad neizdodas novirzīt.
Sastopot Jelgavas Domes ēkā pašvaldības priekšsēdētāja vietnieci Irēnu Škutāni, uz sarunu par jautājumiem, kas ir ārpus viņas darba pienākumu loka, nekad neizdodas novirzīt. Iespējams, kādam viņa šķiet nepieejama, pat klusa. Tas ieintriģē.
Intervijai Irēna Škutāne piekrita nelabprāt. Sak, nav man ko daudz stāstīt. Neesot tālu zemju apceļošanas entuziaste, nedz aizraujas ar kādu eksotisku vaļasprieku. Tomēr laikā, kad viņa ir atvaļinājumā, izdevās vienoties, ka apciemosim viņu mājās Līvbērzes pagastā pašā Svētes upes krastā. Pirmais, kas pārsteidz, ir lieliski atjaunotā divstāvu dzīvojamā māja un skaisti sakoptā apkārtne. Irēnas kundze atzīstas, ka jau no bērnības viņai, vecākajai māsai, un brālim nācies iepazīt gan garās darba stundas, ravējot piemājas dārzu, gan atbildību par mājlopu kopšanu.
Šāgada lietainajā vasarā intervijas dienā kā par brīnumu spīdēja saule, tāpēc varējām sēdēt dārzā, jauki iekārtotā atpūtas vietā, kurai ēnu deva kupla liepa.
Tiekam cienāti ar saimnieces pašgatavoto zemeņu želeju un kafiju.
Sākot sarunu, Irēnas kundze atzīstas, ka viņai nepatīk atpūta, ja nespīd saule: “Tad man šķiet, ka pasaule ir drūma un depresijas pilna. Man tik ļoti gribas pasēdēt tepat pie upes un ieklausīties dabā. Tikko uzspīd saule, dzīvesprieks atgriežas.”
“Esmu dzimusi fantastiski skaistā vietā – Aizputē –, un mūsu māja atradās ielā, kas tolaik nesa visai populāro Kolhoznieku nosaukumu,” atklāj Irēnas kundze. Viņa tūlīt gan piebilst, ka no bērnības visspilgtāk atmiņā saglabājušies Līgosvētki Misiņkalnā ar neiztrūkstošajām Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos” Liepājas teātra izpildījumā: “Varbūt man tikai šķiet, tomēr tik jauki saulgriežus vairs nesvin, jo nav nedz tās sirsnības, nedz atraisītības.”
Kad meitene mācījās ceturtajā klasē, vecāki izlēma pārcelties uz dzīvi Jelgavā, kur tēvam piedāvāja izdevīgāku darbu. Arī tagad viņas māsa un brālis ar ģimenēm dzīvo netālu, tāpēc jo bieži var rīkot kopīgus ģimenes svētkus. “Mammīte ar tēti miruši, tāpēc māsas un brāļa ģimenes man ir vistuvākie cilvēki, mēs vienmēr cits citam palīdzam,” atzīst Irēnas kundze. Ārpus Jelgavas viņa dzīvo no pirmās kāzu dienas 1972. gadā, kad vīram Ēvaldam, tolaik kolhoza “Vārpa” kombainierim, par labu darbu piešķīra trīsistabu dzīvokli. Viņai, jaunai Lauksaimniecības akadēmijas studentei, tā šķitusi neredzēta greznība.
Skolas gados Irēnai gribējies izmācīties par skolotāju, tomēr māsa, kas jau studēja jurisprudenci, ieteica pievērsties ekonomikai. Studējot Jelgavā, Irēna aktīvi sportoja, bija arī augstskolas basketbola izlases spēlētāja: “Varbūt neliels mīnus bija tas, ka nedzīvoju kopmītnēs, tāpēc studentu nakts dzīves jaukumi man gājuši secen. Arī pie vīra izgāju ātri – otrajā kursā. Interesanti, ka tagad, sēžot garām plūstošās Svētes upes krastā, varu lūkoties uz pļavām, pa kurām kopā ar Ēvaldu vakaros gājām klausīties lakstīgalas.”
Pēc mācībām nācies strādāt par kolhoza galvenā grāmatveža vietnieci, bet vēlāk Jelgavas rajona izpildkomitejas finansu nodaļā izieti visi karjeras pakāpieni – no finanšu inspektora līdz nodaļas vadītājas amatam. “Joprojām esmu māsai pateicīga par viņas padomu izvēlēties ekonomista profesiju, jo tā bijusi pieprasīta vienmēr. Mani nebaida fakts, ja nākamajās pašvaldību vēlēšanās netikšu ievēlēta,” atzīst I.Škutāne.
Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nācies iekārtot Tranzīta bankas Jelgavas nodaļu, bet 1994. gadā Aļģimants Burba pierunājis nevienā partijā neesošo Irēnu Škutāni startēt rajona pašvaldību vēlēšanās LNNK sarakstā. No 1997. gada Irēna bijusi rajona izpilddirektore, bet 2001. gadā viņu ievēlēja Jelgavas pilsētas Domes sastāvā.
Tagad tik jauko, bet deviņdesmito gadu sākumā graustam līdzīgo māju, pēc padomju saimniecības “Jelgava” likvidācijas līdz ar deviņiem hektāriem zemes iegādājās viņas dzīvesbiedrs. Taujāta, cik darba un līdzekļu ieguldīts tās atjaunošanā un apkārtnes labiekārtošanā, Škutānes kundze tik vien nosaka “Daudz, ļoti daudz.” Ieguldīts viss, cik nopelnīts. “Pat nevaru izstāstīt, kā te izskatījās. Sētā bija viens pussagruvis šķūnītis pie otra. Nezinu, cik gadu desmitus vēl no zemes lasīsim stikla lauskas. Manam mūžam pietiks,” viņa nosmej. Kamēr Škutānes kundze pilda pilsētas deputātes un priekšsēdētāja vietnieces pienākumus, visi mājas darbi paliek uz vīra pleciem. Protams, kā jau laukos pienākas, visu pārtikā lietoto izaudzē paši.
I.Škutānes kolēģi atzīst, ka nekad viņu nav redzējuši nesakoptu, pat ar nedaudz nekārtīgu frizūru vai apģērbu. “Darbadiena man sākas astoņos, bet jau kopš bērnības neesmu izgājusi no mājām nesakopta. Turklāt uzskatu, ka ikvienai sievietei labi jāizskatās, tas no rīta prasa papildu laiku. Es jau nesaku, ka arī vīriešiem nav jābūt sakoptiem, tomēr jāatzīst, ka pūļu viņiem jāiegulda stipri vien mazāk,” viņa atzīst. Vēl nesenajā pagātnē, kad I.Škutāne strādāja par rajona Padomes Finanšu nodaļas vadītāju, mājās bija jāapkopj gan divas govis un cūkas, gan jāpaspēj aprūpēt plašais dārzs. Tagad gan tam laika neatliek, jo darbdienu vakari ievelkas līdz septiņiem astoņiem.
“Esmu īsts mājas cilvēks, tāpēc mans lielākais vaļasprieks ir kulinārija. Neliegšos, man tas patīk. Tomēr aizņemtās darbadienas ikdienā man neļauj izvērsties. Brīvdienās gan ar prieku šiverēju pa virtuvi un mājiniekus lutinu ar saviem kulinārijas šedevriem,” Irēnas kundze neslēpj savu aizraušanos. Tagad atvaļinājumā viņas aizraušanās ir Sāras van Bronikas grāmata “Vienkāršā pārpilnība”, kurā aplūkotas pamācības katrai dienai: “Es tur nesmeļos pamācības, kā dzīvot vai strādāt. Tajā ir liela dzīves gudrība un daži padomi kulinārijā. Gatavot ēst patika arī manai mammai, kuras ēdieni bija sātīgi, kā jau laukos pieņemts. Piemēram, vakar, gatavojot apšukungu mērci, klāt liku saldo krējumu. Dēls ar vedeklu gan labprātāk ēstu liesāku ēdienu, bet viņiem garšo.” Ar nožēlu viņa atzīst, ka jaunās saimnieces aizmirsušas daudzas ēdienu receptes, kuras zināja viņu vecmammas un mammas. Uz jautājumu, kāds bijis eksotiskākais pašas nobaudītais ēdiens, Škutānes kundze aizdomājas, jo, kā pati atzīst, viņai netīk braukāt pa pasauli. Tomēr pēc brīža atceras, ka tas bijis komandējumā Grieķijā nogaršotais astoņkājis. Vakaros Irēnas kundze ir liela sieviešu žurnālu cienītāja, bet otrdienās nekad netiek garām palaists romantiskais kinovakars televīzijā.
***
Irēna Škutāne
Dzimšanas gads: 1952
Dzimšanas vieta: Aizpute
Vecāki: tēvs – tālbraucējs šoferis, māte – mājsaimniece
Dzīves vieta: Jelgavas rajons, Līvbērzes pagasts
Ģimenes stāvoklis: precējusies, dēls
Izglītība: 1975. gadā pabeigta Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (ekonomists – agronoms)
Darba vietas un ieņemamie amati: Jelgavas Dome (priekšsēdētāja vietniece); Latvijas Pašvaldību savienība (valdes locekle), Valsts veselības konsultatīvā padome (padomes locekle), Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas padome (padomes locekle), Sociālo un veselības jautājumu komiteja (komitejas priekšsēdētāja).
