Brīvmākslinieks, aktieris, improvizators, pasākumu vadītājs un kāzu muzikants Uģis Točs savu aicinājumu apjauta Jelgavā.
Steidzoties augšup pa Jelgavas pils kāpnēm uz aulu, kur brīdi pirms Studentu folkfestivāla mēģinājuma sarunāta tikšanās ar brīvmākslinieku Uģi Toču, saprotu, ka sarunai nāksies meklēt kādu klusāku vietiņu. Vajadzēja jau iedomāties, pie sevis šķendējos. Dziesminieki un grupas, kas ieradušies uz Latvijas studentu gada lielāko mūzikas dzīves notikumu, taču «bliezīs», cik var, lai parādītu sevi un izpelnītos žūrijas simpātijas. Tomēr izrādās, ka trompetē sirsnīgi pūš pats Uģis, izmantodams katru brīvu minūti pirms nozīmīgā pasākuma.Vairāku kungu kalps«Folkfestivāls jau ir mans rituāls. Daudziem, arī man, tas kļuvis par kāpslīti, no kura paraut sevi uz augšu. Nezinu, ko darīšu, kad izaugšu liels,» Uģis smaida, liekot futrālī instrumentu. Tā spēli viņš apguva vēl Valmierā, kad mācījās mūzikas skolā, un – redz, kā tagad noder! Tāpat kā blokflauta, ko kuras, kā Uģis smej, tikai nesen sapratis, kā «skaņu dabūt ārā». Taču tas netraucē izveidot kolorītu priekšnesumu, ar kuru «Mustangi» (grupa, kurā muzicē Uģis) folkfestivālā ieguva žūrijas balvu kā labākā performance. ««Mustangi» – patiesībā ir tāda māžošanās. Esam «folkloristiski šoviska» puišu kopa, kas meklē veidus, kā sevi izteikt. Lielā muzicēšana lai paliek citiem, kuri māk skaisti spēlēt un dziedāt. Mēs vairāk mēģinām taisīt šovu,» viņš raksturo savējos, ar kuriem kopā uz folkfestivāla skatuves kāpj jau trešo gadu. Pirms tam bija grupa «Zem cita karoga» un kopā ar folkfestivāla ilggadējo dalībnieku Mārtiņu Pružinski – «Uģis un Mārtiņš», kas nu neoficiāli pārtapusi «Rotaļniekos», ar ko brīvmākslinieks turpina kuplināt dažādus pasākumus. Taču tā ir tikai neliela daļa no Uģa Toča radošā darbalauka. Viņš ne vien vada un organizē pasākumus, bet arī «uz pusslodzi» spēlē Jelgavas Studentu teātrī, māca improvizāciju bērnu un jauniešu centrā «Junda» un pilnveido savas mākslinieciskās prasmes Rīgas Pantomīmā un improvizācijas teātrī «ImproZoo». «Mani gan lamā, ka esmu vairāku kungu kalps, bet šādi gūst labumu visi kolektīvi, kuros darbojos,» pārliecināts Uģis.Nelauzties aizvērtās durvīsAtskārsmi, ka jāiet radošs ceļš izklaides industrijā, Valmieras puika Uģis Točs gan nepiedzīvoja bērnībā. Tas notika Jelgavā, kur pirms aptuveni deviņiem gadiem bija ieradies studēt pārtikas tehnoloģiju. «Ceturtajā kursā es smagi saslimu. Divas nedēļas biju spiests pavadīt pilnīgā izolētībā. Dabūju kārtīgi pārdomāt dzīvi. Mainījās domāšana un apziņa, ka dzīvoju šeit un tagad, tāpēc jāmēģina darīt to, kas patīk. Līdzcilvēki un radinieki, kas bija likuši uz mani citas cerības, bija šokēti. Taču man nav jādzīvo cita dzīve,» «augšāmcelšanos» jaunā kvalitātē atceras Uģis. Pirms tam viņš bija darbojies Studentu teātrī un citos projektos. Tāpēc pārvilkt svītru studijām nav bijis kā lēciens tukšā vietā, bet aizraujošas dzīves sākums. Tomēr tā arī ir finansiāli nestabila. «Varbūt tāpēc neesmu īsti nodrošināts, bet strādāt biroja darbu nav man. Ja reiz pavērsies durvis uz stabilu darbu, iešu pa tām. Iespējams, atgriezīšos pie studijām. Es skatos, ko dzīve dod, un ļaujos liktenim. To var salīdzināt ar peldēšanu pa upi. Ja jūtu, ka vairāk jāairē uz vienu krastu, tā arī daru,» savu dzīves filosofiju atklāj Uģis Točs.Nu likteņa upe brīvmākslinieku «aizpludinājusi» uz Rīgu. Krustpunktu, ko kura viegli aizsniegt gan dzimto Valmieru, gan Jelgavu, kuras durvīs palikusi vairs tikai viena Uģa kāja. «Vērtīgākais Jelgavā bija dzīve kopmītnē. Bijām savākušies draudzīgi kaimiņi augšējā stāvā puišu stūrī. Tur arī radās ierosme piedalīties folkfestivālā,» atskatās bijušais students.Dot un saņemt enerģijuPatlaban Uģi Toču visbiežāk var satikt dažādos pasākumos, kurus viņš vada, kā arī neliedz padomu to organizēšanā. Visvairāk nākas piedalīties kāzās. «Man treniņš bijis uz «pa pusei» pieaugušajiem, tāpēc pasākumos galvenokārt mēģinu uzrunāt gados un sirdī jaunus cilvēkus. Ja kaut viens dalībnieku pulkā ir «sprigans», arī pārējie pamodīsies,» profesionālajos noslēpumos dalās Uģis. Viņš novērojis, ka parasti grūtāk iekustināt ir mazākas grupas. Uzturēt jautrību īpaši nevedas arī tad, ja dalībnieku pulkā ir dažādu tautību pārstāvji. «Lielākais gandarījums ir, kad cilvēki ņem mani pretim un pārāk «neizsūc». Kad dodu un saņemu enerģiju. Tas notiek, kad cilvēki ir gatavi paši darboties, nevis gaidīt, kad viņus izklaidēs. Esmu ievērojis, ka visa laime ir kustībā. Sēdēt pie televizora un skatīties humoršovu ir jautri, bet vēl lielāks gandarījums ir pašam tajā piedalīties,» teic brīvmākslinieks, atzīstot, ka liela skola pasākumu vadīšanā ir paši pasākumi un improvizācijas teātris, kur visu izšķir ātra reakcija.Spēks rituālosCitu izklaidēšana prasa daudz spēka, tāpēc būtisks ir jautājums, kur to atgūt. Uģis Točs atklāj, ka viņam palīdz vienkārši rituāli. Pirms pasākuma izstaigāt norises vietu. Ievērot brīžus, kad mierīgi pasēdēt. Izdzert tējas krūzi. Padomāt. «Daba dod enerģiju, taču pēdējā laikā nav sanācis to izbaudīt – kad citiem ir brīvdienas, man jāstrādā, bet darbadienās es parasti mēģinu. Horoskopā esmu pa vidu Skorpionam un Strēlniekam. Viens ir vairāk uz sevi, otrs uz āru vērsts. Ja esmu viens, vēlos pilnīgu mieru. Ja ballīte, tad kārtīgi!» par sevi teic Uģis Točs, cerot vēl ilgi palikt izklaides biznesā un kliedēt krīzes apziņu. «Tas būtu lielākais prieks pasaulē, ka varētu dabūt ārā no cilvēku prātiem krīzi. Tā ir galvā iesēta panika, kurai apakšā ir dziļa politika un finanses. Tajā līmenī mana domāšana diemžēl nesniedzas, un varbūt arī labi, jo muļķim dzīvot vieglāk. No otras puses – ļaunais tēls (šajā gadījumā krīze) ir nepieciešams, lai, uz to paskatoties, saprastu, ka dzīve ir skaista,» spriež brīvmākslinieks. Viens no tiem, kas tieši ekonomiskās lejupslīdes laikā atradis nodarbošanos.
