Mākslinieciskā jaunrades centra direktore Rita Barona atzīstas, ka viņai būtu grēks žēloties par pagājušo gadsimtu.
Mākslinieciskā jaunrades centra direktore Rita Barona atzīstas, ka viņai būtu grēks žēloties par pagājušo gadsimtu.
Rita daudz sasniegusi tāpēc, ka jau bērnībā bijusi patstāvīga.
– Atceros, ka 1. klasē vēlējos kļūt par aktrisi. Protams, citi par to smējās, bet es pārdzīvoju.
3. klasē nolēmu, ka nebūtu slikti papildus pamācīties arī mūziku. Aizgāju uz kultūras namu un pieteicos akordeonistu konkursam. Tajā piedalījos ar dziesmu «Vo poļe berjoza stajala». Žūrija mani neizvēlējās. Tad iestājos teātra pulciņā, – stāsta Rita.
– Bija gan priecīgi brīži, gan vilšanās. Spēlējām «Sniega karalieni», un es gribēju būt Gerda, bet bija jāspēlē viena no Krauklienēm. Sāpīgi, bet ko darīt. Prieka brīdis nāca vēlāk, kad izrādījās, ka esmu vienīgā Kraukliene, kas izturējusi visu sezonu, – par to saņēmu pat pateicības kartiņu, – tā Rita.
Vēl viņa atceras, ka, piedaloties braucienā pa Melno jūru, startējusi konkursā «Miss Kruīza».
– Tas bija 80. gados, kad Latvijā tādi konkursi nenotika. Tur bija gan krievi, gan poļi, gan latvieši, bet visi izvēlējās mani. Vēl tagad mājās saglabājies diploms un kaut kur dziļi sirdī – arī emocijas, – tā Rita.
Kā vienīgos negatīvos brīžus Rita min to laiku, kas bija jāpavada šķirti no ģimenes.
– 1995. gadā vajadzēja braukt mācīties uz Zviedriju. Fantastiska iespēja – var izglītoties par brīvu, vēl maksā stipendiju, apartamenti – vienreizēji, bet man kaut kā pietrūka. Kā tiku viesnīcā, tā paņēmu bērnu bildes un sāku birdināt asaras… Ne jau tikai bērnu pietrūka. Zviedrija man ir pārāk pareiza un sakārtota, – atzīst Rita Barona.
