Bija tāds laiks, kad “Pagrabā” publicēja dzeju, haikas, dziesmu tekstus un ministāstus. Īsti bohēmiskā stilā. Vita un Marika bija vienas no pirmajām jaunajām žurnālistēm, kas dalījās ar savām dzeju kopām, un tās tika labi novērtētas.
[rubrika] Mans kaktiņš
Vita Ivaškeviča laiku, kas pavadīts “Pagrabā”, atceras kā radošu un ārkārtīgi vērtīgu dzīves periodu, kas veidojis pamatīgu ticību sev un sniedzis daudz labu iespēju.
– Kā pirms 25 gadiem sākās tavs ceļš uz “Pagrabu”?
Rakstīšanas pasaulē mani ievadīja Maruta Pranka (Jankovska), viņa bija mans cilvēks katalizators, ļoti talantīga dzejniece un unikāla personība. Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, daudz strādāja, vecvecāki bija tie, kas veda uz teātri un operu. Un tad vienu dienu Maruta ienāca klasē, piegāja pie mana skolas galda un prasīja – tu gribi rakstīt? Viņa staigāja pa klasēm un meklēja aktīvus skolēnus, klasesbiedri bija parādījuši manā virzienā. Un tā es platformā, ko viņa bija radīja jaunajiem censoņiem, sāku rakstīt dzeju. Četrpadsmit gados man tas bija personības sprādziens, pēkšņa attīstība. Tur es satiku savus domubiedrus un labākos draugus daudzu gadu garumā.
Domāju, ka nevienu no jauno dzejnieku pulciņa tas nav atstājis vienaldzīgu. Ar Marutu kopā ir daudz kas piedzīvots, braucām arī uz “Aicinājuma” nometni. Es viņu uztvēru kā garīgo mammu un skolotāju ļoti svarīgā savas dzīves brīdī. Pateicoties tam, arī sāku rakstīt “Pagrabam”.
– Ko tev nozīmēja iespēja radoši izpausties rakstu formā?
Tas bija kaut kas neikdienišķs, kas pavēra durvis uz jaunām iespējām. Tā kā man nebija tāda stimula ģimenē, darbs redakcijā bija kā kultūras, literārās dzīves un savas varēšanas katalizators. Tas ļoti spēcīgi veidoja mani kā personību.
Atceroties to radošo laiku un pieredzi, kas nu jau aiz muguras, šķiet, ka tā bija otra dzīve. Mums ir palaimējies, jo nelielajā dzīves sprīdī ir bijusi iespēja izdzīvot vairākas dzīves. Tās bija fantastiskas izdevības, iespējas izdarīt krietni vairāk nekā tikai mācīties skolā. Un es neesmu pārliecināta, ka visur tādas izdevības ir. Es dzīvoju Spānijā jau vienpadsmit gadu un redzu, ka šeit tā nenotiek, jauniešiem ne tuvu nav tādu iespēju.
Pusaudzim tā sajūta, ka tev kāds tic, ka tevi publicē, ir ļoti nozīmīga. Tu veidojies, jo tavus tekstus kāds labo un iedziļinās.
– Kā avīzē attīstītā rakstītprasme ir noderējusi turpmākajā dzīvē?
Manā gadījumā tekstuālais ceļš bija diezgan smags. Esmu bilingvālis, mans tēvs ir krievs. Mūsdienas to ļoti glorificē, jo bērns zina divas valodas. Taču man tas vienmēr ir bijis milzīgs klupšanas akmens, jo valodas struktūras ļoti atšķiras, un es vienmēr esmu ar to mocījusies. Es esmu rakstījusi, kaut kādā brīdī pat neslikti, bet mana problēma ir tajā, ka es vienmēr sevi apšaubu.
Taču darbs ar tekstu man vienmēr ir noderējis, es strādāju “Avantis” projektos, daudzus gadus rakstīju žurnālam “Tikšanās”, veidoju jauniešu atvērumu, esmu arī strādājusi sabiedriskajās attiecībās. Kaut kādā ziņā teksti man vienmēr ir sekojuši.
Un man vienmēr ļoti paticis mācīties valodas. Vispirms krievu, tad angļu un vēlāk arī spāņu. Šobrīd mācos vēl arī galīciešu, kas pēc franču ir sestā valoda. Un, jā, dažkārt ir tā, ka manas smadzenes vienkārši pasaka – pietiek! (Smejas.)
– “Pagrabā” tu publicēji gan savu dzeju, gan rakstus un intervijas. Kā izvēlējies tēmas, par ko rakstīt?
Tas bija atkarīgs no tā, kas mani tajā brīdī interesēja. Mana personīgā apkārtne bija tā, par ko rakstīju. Kādreiz kādu mūzikas topu uztaisīju, jo ar MTV dzīvoju no rīta līdz naktij. Man vienmēr ir bijis interesanti ar cilvēkiem, un par tiem arī rakstīju. Atceros vienu interviju ar klasesbiedreni, kura bija liela grupas “Queen” fane, otra bija māksliniece. Lielu rezonansi izraisīja raksts par meiteni, kas apgalvoja, ka ir sātaniste. Mans ceļš vairāk ir tāds rotaļīgs, man patīk spēlēties. Un man ir bijusi liela laime spēlēties tādā kolosālā smilškastē!
– Pēc vidusskolas droši vien stājies žurnālistos?
Jā, kad pienāca astoņpadsmit gadi, es stājos žurnālistos, bet tiku maksas grupā. Taču manu dzīvi tajā vasarā ļoti izmainīja ticība, es kļuvu par kristieti un tādēļ vēlāk aizgāju uz Latvijas Universitāti studēt teoloģiju un reliģiju zinātni.
Es strādāju Latvijas Kristīgajā radio, kļuvu par dīdžeju, man bija sava raidījumu programma un mūzikas grupa. Vairākus gadus biju ziņu cilvēks, pēc tam strādāju Nacionālajā radio un televīzijas padomē par informācijas centra vadītāju. Un tad 24 gados man viss piegriezās un es bez naudas aizbraucu uz Ameriku mācīties mūziku. Kad domāju, kā tas viss tā varēja notikt, šķiet, ka atbilde rodama pusaudžu gados. Toreiz Maruta, Gunita Nagle un “Ziņu” kolēģi bija tie cilvēki, kas iedēstīja ticības sēklu tam, ka es varu!
– Kāda tu biji deviņdesmitajos?
Es biju drosmīga, radoša un atrados milzīgos meklējumos, kā jau daudzi tajā laikā. Pāri visam biju ziņkārīga. Kad man bija četrpadsmit piecpadsmit, es skaitīju pulciņus, kuros darbojos, un tie bija astoņi. Pati nevarēju saprast – kā to var dabūt gatavu. Tie bija nenormāli intensīvi meklējumi.
Bet tajā laikā man svarīgākie cilvēki, ar kuriem pavadīju laiku ārpus mācībām, visi bija domājoši. Literārais pulciņš, pēc tam redakcija, paralēli bija jaunatnes centrs ar Inesi Cinovsku – tur arī domāja un “cēla” sociālās tēmas. Vēl arī mākslas skola, koris un ansamblis. Tas bija veids, kā es uzaugu ar domubiedriem.
Saprotu, ka kaut kādā mērā idealizēju, taču man šķiet, ka tagad jauniešiem tie meklējumi vairs nav tik eksistenciāli. Es nebaidos tos saukt par garīgajiem meklējumiem, kas, manuprāt, viņiem nav tik būtiski kā mums. To jutību es vairs neredzu bērnos.
– Tu ikdienā satiec jauniešus, kas tagad ir tādā vecumā?
Jā, tagad esmu skolotāja un redzu jauniešus līdzīgos vecumos. Es pasniedzu angļu valodu privātskolā. Ja man deviņdesmitajos kāds būtu teicis, ka strādāšu skolā, es atbildētu, ka tā noteiktu būs pēdējā vieta, kur mani varēs atrast. Un te nu es esmu! Ieprecējos šeit, Rašo – mazā zvejnieku ciematiņā pie okeāna ar trīs tūkstošiem iedzīvotāju. Angļu valodas mīlestība man vienmēr bijis tāds paralēlais celiņš, esmu liels anglofils, un tā nu es ierotēju privātskolā.
Pirmajā gadā tas bija absolūts šoks, man bija jāizmet viss, ko iepriekš zināju par profesionālo dzīvi. Es kā skolotāja visvairāk priecājos, ka ir kāds bērns, kas ir ne tikai teicamnieks, bet kuram ir vēlme izzināt. Lai būtu zinātkāre, bet tāda te sastopama ļoti reti. Es pie sevis domāju – tas ir tāds laiks vai arī cits ģeogrāfiskā platuma grāds. Bet citkārt jūtams tāds intelektuāls tukšums, ka grab.
– Kā tu nokļuvi līdz teoloģijai?
Tas ir interesants stāsts. Esmu izaugusi Padomju Savienībā, kā mēs visi par baznīcu un Dievu neko daudz nezinot. Pirmais cilvēks, kas sāka par to runāt, bija Maruta. Es atceros vienu lietainu dienu pirms manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas, kad sajutos kā tādās lielās dzīves krustcelēs. Todien ar Marutu bijām sarunājušas tikties pie viņas darbā, kur ierados sliktā garastāvoklī. Nedaudz parunājām, un tad viņa ierosināja noskaitīt lūgšanu. Es to atkārtoju, un no tā brīža mana dzīve nekad vairs nav bijusi tā pati. Viss izmainījās. Es izgāju no viņas kabineta pilnīgi cits cilvēks. Iestājos Saldus Svētā Gregora kristīgās kalpošanas skolā, un tas bija laimīgākais gads manā dzīvē. Pēc tam domāju, ko eksistenciāli ir vērts studēt, un sapratu, ka vienīgā mana iespēja ir teoloģija. Tā ir pilnībā sekulāra iestāde, tā ir zinātne, un tie bija četri stipri gadi.
– Tad arī sāki muzicēt?
Jā, mūzika atvērās astoņpadsmit gados, kad kļuvu ticīga, tajā skolā sāku rakstīt mūziku un spēlēt ģitāru. Atceros, ka kādreiz ar draudzeni gribējām dibināt grupu, bet mums nekad tas neizdevās, man nebija arī nekādas muzikālās izglītības. Vēlāk tas turpinājās, studējot Teoloģijas fakultātē, kas tolaik bija vērtīga platforma, kur mācījās visādi spēcīgi cilvēki.
Sākumā bija grupa, kurā spēlējām tikai kristīgo mūziku, tad pēc darba Nacionālajā radio un televīzijas padomē aizbraucu uz Ameriku, un atgriežoties man bija radusies skaidra doma par to, kādu gribu grupas skanējumu. Tas bija tāds amerikāņu folks, ar mandolīnas skanējumu.
Mūzika ir brīnišķīga. Tas ir ļoti vērtīgi – dzīvot aicinājumā. Esmu priecīga, ka pusaudžu gados sasētās sēklas ir piedzīvojušas gan dīgšanas, gan ziedēšanas posmus.
Par mūziku vienmēr ir bijusi arī mana iekšēja cīņa, jo neesmu atradusi ceļu, kā ar to nopelnīt. Nevaru iedomāties sevi esam materiāli atkarīgai tikai no mūzikas un apbrīnoju cilvēkus, kas to var. Spānijā man daudzus gadus ir bijis tas gods spēlēt ar cilvēkiem, kas par simts procentiem to dara.
– Vai joprojām muzicē?
Spānijas zvejniekciemā, kur esmu aizprecējusies, kaut kādā brīnumainā veidā ir daudz radošu cilvēku. Te iepazinos ar Jago, kurš daudzus gadus spēlē ar slavenu Galīcijas dūdu spēlētāju tādu pankroķīgu mūziku. Viņam kaimiņi ieminējās par mani, mēs iepazināmies, es parādīju savu mūziku, un tā sākām spēlēt spāņu kāzās. Bet nopietnākais projekts bija, kad mani atrada viens kontrabasists un ģitārists un mēs izveidojām džeza grupu. Tā jau astoņus deviņus gadus ieskaņojam dažādu filmu mūziku džeza versijā. Esam ļoti daudz kur bijuši, arī neskaitāmas reizes Galīcijas publiskajā televīzijā. Tā ka tas mans lācītis ir pabarots.
– Vai dzeju vēl raksti?
Nē, man tas transformējās dziesmu tekstu rakstīšanā. Tie pārsvarā ir angliski, latviski diezgan maz.
– Kā tu jūties, dzīvojot Spānijā?
Es visu laiku gribu atpakaļ uz Latviju. Man ilgas pēc mājām nevis iet mazumā, bet vairumā.
Ir tāds runātājs Džordans Pītersons, ko ik pa laikam paklausos, – man patīk viņa skarbais pragmatiskais piesitiens. Viņš saka, ka ir ļoti slikti, ja cilvēks, kas ir radīts tam, lai radītu, to nedara. Viņš arī atzīst, ka ir ļoti maz cilvēku, kas radot spēj ar to nopelnīt, tādēļ labāk ir sameklēt ērtu darbu, kas netraucē radīt brīvajā laikā. Tas ir iemesls, kāpēc neesmu atgriezusies Latvijā, jo šeit es kā skolotāja varu nopelnīt un paralēli radīt.
Man lielākā sāpe ir par to, ka neesmu ar saviem domubiedriem. Katru reizi, kā atbraucu uz Latviju, ar māsu ejam uz Jauno Rīgas teātri, un es vēroju, kā aktieri noveco kopā. Man tā ļoti pietrūkst – novecot kopā ar saviem domubiedriem.
[rubrika] Žurkas ala
Marika Grīnberga
“Pagrabam” rakstīju kad mācījos vidusskolā. Dzeju, īso prozu, intervijas. Tā bija pirmā pieredze žurnālistikā, jo paši gan domājām, ko intervēsim, gan sarunājām tikšanās ar intervējamajiem, gan domājām jautājumus. Visspilgtāk atmiņā man palikusi intervija ar toreiz mazpazīstamo grupu “Pienvedēja piedzīvojumi”.
Gunita Nagle nekad neliedza padomu, ko un kā labāk darīt, kā īstenot idejas. Dzeju publicēju gan ar savu vārdu, gan ar pseidonīmiem, jo tolaik nebija svarīga atpazīstamība vai publicitāte. “Pagrabs” bija kā tāda misijas apziņa – darboties un paust jauniešu domas un aktualitātes.
Skolas laikā man bija ļoti svarīgi darboties arī ārpus skolas, tā varēja ieraudzīt, ka pasaule ir daudz plašāka, bet no tā nedaudz cieta mācības. Tā bija arī pirmā saskarsme ar algotu darbu, tāpēc darbam bija jābūt izdarītam ļoti labi. Arī pirmā saskarsme ar kritiku no profesionāļiem – mūsu intervijas un raksti tikai rediģēti un koriģēti. Tā bija tāda ideālistu saskaršanās ar reālo dzīvi. Toreiz nebija interneta, sociālo tīklu, tādēļ sarunas un domu apmaiņa “Pagrabā” bija svarīgas un aktuālas Jelgavas tā laika jauniešiem. Neticami, ka tik ilgs laiks ir pagājis kopš pirmajiem “Pagrabiem”!
