Jau vairākus gadus turpinās sadarbība starp Vācijas pilsētas Vupertāles Vakara ģimnāziju un Jelgavas rajona Neklātienes vidusskolu.
Jau vairākus gadus turpinās sadarbība starp Vācijas pilsētas Vupertāles Vakara ģimnāziju un Jelgavas rajona Neklātienes vidusskolu. Sadarbības pamatlicējs ir mūsu pasniedzējs Folkers Tēne, kurš ir idejas autors kopprojektam «1989. gada dziesmotā revolūcija Latvijā». Šā gada septembrī Latvijā tika organizētas intervijas, lai izveidotu mācību materiālu vēstures apguvei par notikumiem Latvijā. Kamēr mēs īstenojām kopprojektu, es guvu dziļus iespaidus par dzīvi Latvijā.
Latvijā novēroju, ka mājas un dzīvokļi būvēti no koka, bieži bez vajadzīgās izolācijas. Slikti saglabājušās blokmājas. Iedzīvotāju ienākumi, galvenokārt pensijas, ir tik mazi, ka ar tiem var samaksāt tikai īri. Lai izdzīvotu, viņiem jāstrādā papildus. Gandrīz katram ir neliels dārziņš. Īpaši vecāki cilvēki mēģina daļu no ražas pārdot, bet viņi nesūdzas par sadzīves apstākļiem.
Mani ļoti aizkustināja lielā sirsnība, ar kuru mūs uzņēma intervējamie. Kaut arī jūsu dzīves apstākļi ir slikti, mēs visur tikām viesmīlīgi pacienāti.
Lielākā daļa cilvēku uz intervijas jautājumiem atbildēja izsmeļoši, stāstīja par ļoti personiskiem pārdzīvojumiem, izteica domas, kas atspoguļoja viņu dvēseles stāvokli. Īpašu iespaidu uz mani atstāja kādas vecākas sievietes stāstījums. Viņa 16 gadu vecumā bija deportēta uz Sibīriju un tur zaudējusi visu savu ģimeni. Ļoti aizkustinošs bija arī kāda vīrieša stāsts par to, kā viņš, dzimis polis, kļuva par skolas direktoru un bija spiests slēpt savu izcelšanos, un mūžīgi dzīvot bailēs kļūt atklātam.
Pirms sarunas mēs intervējamos iepazīstinājām ar jautājumiem. Mums vajadzēja aptvert, ka uz tiem ne vienmēr ir tik viegli atbildēt, kā bijām domājuši, jo tie skāra cilvēku ļoti personiskas un arī sāpīgas atmiņas. Pēc interviju izskatīšanas un pārtulkošanas vācu valodā šādi iepriekš neparedzēti pavērsieni tajās nekādā gadījumā nav uzskatāmi par negatīvu parādību.
Man pašam, ņemot vērā ierobežotās latviešu valodas zināšanas, vajadzēja pielikt visas pūles, lai sekotu intervijām. Tika vairākkārt atkārtoti izteicieni, man skaidrojumus sniedza arī kāds latviešu skolotājs, kas pārvalda vācu valodu, tāpēc varēju izsekot stāstītāju teiktajam un viņu reakcijai. Lai ilustrētu savu stāstījumu, iztaujātie cilvēki rādīja dažādus senus, nodzeltējušus dokumentus, kartes, fotogrāfijas, dziesmu krājumus, kas ir kļuvuši par neaptveramās, nežēlīgās vēstures taustāmiem simboliem.
Interviju kvalitāte lielākoties bija atkarīga no intervētāju prasmes vadīt sarunu. Ja sākumā neradās savstarpējas uzticības gaisotne vai arī jautājumi bija bez tuvākiem paskaidrojumiem, tad arī atbildes parasti bija ļoti īsas. Droši vien traucējošs apstāklis bija videokameras un magnetofoni, jo vēlākajās sarunās cilvēki parasti kļuva atraisītāki. Tikai nedaudzi no intervējamiem bija piedalījušies Dziesmotajā revolūcijā, piemēram, organizējuši mītiņus vai braucienus uz Rīgu. Lielākā daļa bija bijuši pasīvi vērotāji, tomēr visi bija pārliecināti, ka ir piedalījušies ļoti būtiskos notikumos. Kaut arī kādreiz piedzīvotas smagas represijas – deportācijas vai darba aizliegumi –, nebija jūtams naids pret krieviem. Latvieši mierīgi bija centušies celt savu nākotni. Vēl tik drīz nepiepildīsies viņu cerības ātri iegūt sabiedrības labklājību pēc Rietumeiropas parauga. Latvieši nepārņem rietumu dzīvesveidu bez kritikas un negrib pārdot savu valsti un zemi ārzemju investoriem. Lielākā daļa toreizējo aktīvistu kļuvuši par biznesa cilvēkiem un pieder pie mazās elites, kuras rīcībā ir zināmi naudas līdzekļi.
Kāda sieviete man teica: «Labklājība vēl nav pienākusi, un lielākajai daļai cilvēku neklājas labi, bet tomēr tūkstošreiz labāk brīvībā ciest badu, nekā dzīvot apspiestībā.» Šos vārdus vienmēr atcerēšos, kad es domāšu, ka man iet slikti.
Lai gan man jau iepriekš bija zināms, ka padomju okupācijas laikā cilvēkiem bija jācieš, tomēr tas ir pavisam kaut kas cits nekā uzklausīt cilvēkus, kuri to pārdzīvojuši. Es sapratu, cik cilvēcei naidīga bijusi šī sistēma, kuras sākotnējais mērķis bijis uzlabot cilvēku likteņus.
Man tas bija brīnišķīgs pārdzīvojums – būt Latvijā un kopā ar latviešu draugiem piedalīties projektā «Mutvārdu vēsture». Es jums sirsnīgi pateicos, un noteikti atkal kādreiz apciemošu Latviju.
Olafs Veihe, Vupertāles Vakara ģimnāzijas students – speciāli «Zemgales Ziņām»
