Biju jauns un stalts, dienēju sapieru pulkā Bolderājā, mācījos instruktoru rotā. Pulks gatavojās Līgo svētkiem.
Biju jauns un stalts, dienēju sapieru pulkā Bolderājā, mācījos instruktoru rotā. Pulks gatavojās Līgo svētkiem. Jāpiedalās bija visiem, kam pēc pārbaudes bija kaut cik ciešama balss (instruktoru rotai obligāti). Tika sadalītas vairākas līgotāju grupas, katrai iemācīts savs repertuārs, uzstādīts lauku mājas makets, priekšā ar meijām nopušķots laukums uzvedumam. Skatītājiem bija novietoti soli, kur sēdēja virsnieki, kareivji un to piederīgie, kā arī vietējie iedzīvotāji. No dažādām pusēm ieradās līgotāju grupas ar vainagiem un jāņuzālēm.
Kad Līgo dziesmas bija izdziedātas, Jāņa māte (uzvedumā piedalījās dažas virsnieku un instruktoru sievas) un Jāņa tēvs bija apdāvināti ar jāņuzālēm un vainagiem, vārdu ņēma pulka orķestris, aicinot dejot. Improvizētā bufetē katrs kareivis varēja saņemt 100 gramu siera un 0,5 litru alus.
Pēc tā laika likumiem, kareivjiem atvaļinājums nepienācās, to varēja izpelnīties tikai kā apbalvojumu vai par labu dienesta pienākumu izpildīšanu, saņemot atļauju atstāt dienesta vietu līdz 36 stundām.
Tāda atļauja man bija, tādēļ steidzos uz autobusu, lai brauktu uz Rīgu, tad ar autobusu uz Jelgavu apciemot vecākus. Autobuss bija pārpildīts, un man visu laiku likās, ka mēs braucam par lēnu. Ticis Rīgā, redzēju, ka pēdējais autobuss uz Jelgavu ir pilns un aizbrauc.
Ko nu? Rīgā man paziņu nebija. Ieraudzīju autobusu uz Mangaļsalu. Zināju, ka tur nometnē atrodas Galvenā štāba bataljons, kur dienēja mans draugs un skolasbiedrs. Izeja. Autobusā biju vienīgais pasažieris. Mangaļsala mani sagaidīja ar klusumu, kaut gan biju iedomājies, ka arī te būs kāds sarīkojums.
Vēlāk uzzināju, ka te iznācis konflikts ar Krasta artilērijas karavīriem, tādēļ visi ir aizraidīti gulēt. Pie vārtiem teicu dežurantam, ka vēlos redzēt draugu. Viņš atļāva satikties viņa teltī. Pēc sasveicināšanās ienāca kāds atģērbies kungs, ko visi sauca par virsnieka vietnieka kungu. Es pielēcu kājās, nostājos pamatstājā, lai ziņotu par sevi. Atskanēja pērkondimdošs: «Marš ārā!» Sasitu papēžus, atbildēju, ka saprotu, un ātri atstāju telti un nometni.
Atkal savos armijas zābakos biju ceļā uz Rīgu ar vāju cerību kaut ko «nobalsot». Nezinu, cik kilometru biju nosoļojis, kad jutu neapturamu nogurumu un, likās, mežmalas sūna aicināt aicināja.
Jāņu nakti neguļat! Kad pamodos, saulīte glāstīja man vaigus. Drīz vajadzēja nākt autobusam, un tas nāca arī. Tālāk bez problēmām Rīga, Jelgava, sveiki, vecāki! Priecīgus Jāņus! Tēva (Jāņa) darīts alutiņš, mātes cepti pīrādziņi, viesi, dziesmas un līgošana, tikai laiks skrēja bez žēlastības. Bija jāsteidzas atpakaļ, jo atvaļinājuma laiks beidzas pulksten 24.
Autobusā tiku, kaut saspiests kā siļķe mucā. Rīgā autobusā, kas pienāk Bolderājā pulksten 24, tik pilns, ka nekādi neizdevās iespiesties. Nākamais pēc 15 minūtēm.
Vai jūs zināt, ko nozīmē instruktoru rotas kareivim nokavēt atvaļinājumu un saņemt sodu? Tas ir kauns un negods visai rotai. Kā var mācīt citus, ja pats nepilda reglamentu!
Man kabatā bija brāļa dāvinātais pieclatnieks. Veca forda šoferis solīja mani aizvest par četriem latiem. «Fordiņš» ripoja grabēdams, bet paspējām laikā. Pie vārtiem piebraucām 2 minūtes pirms 24. Ārējais dežurants noteica, ka daudz gan ir to bagāto, kas piebrauc ar taksometru.
Es pasmaidīju. Mana bagātība ir tikai mans gods. Rotas telpās uzzināju, ka dežūrvirsnieka pārbaude jau bijusi. Žēl izdoto četru latu, to vietā varēju atbraukt par 15 santīmiem. Nebūtu grūti dežurantu pierunāt atzīmēt, ka es biju ieradies laikā. Tagad varēju lepni ziņot grupas komandierim, ka esmu atgriezies laikā no atvaļinājuma un bez piezīmēm. Viņš pasmaidīja un noteica: «Jā, tikai galīgi šķidrs!» Kā Muktupāvels dzied, es ļoti bēdīgs izskatījos.
