Paldies Artemidai Neimanei par atmiņām «Dzimtas saknes Lielupei cieši līdzās» (publicētas 2. aprīļa numurā). Paldies viņai par rūpēm par kaimiņu bērniem. Bērnībā dzīvoju Garozas pagasta Cūciņās, tajās pašās mājās, kur Neimaņu ģimene. Labi atceros Artemidu, viņas vīru Jāni un varu nosaukt visus viņu desmit bērnus. Jau no skolas gadiem daudz fotografēju. Šīs bildes tapušas 1979. gada 9. maijā, kad bija sākusies kara laikā uzspridzinātā Staļģenes tilta atjaunošana. Toreiz kāds vīrs man no pretējā krasta sauca, ka tādu militāri stratēģisku objektu fotografēt aizliegts. Viņam atbildēju, ka fotouzņēmumu taisu vietējai avīzei, un galu galā nebūšu kļūdījies. Taču padomju karavīrus sešdesmitajos gados tur nevarēja nemanīt. Mēs, puikas, skatījāmies, kā lejpus Staļģenes tilta tanki no tuvējās raķešu bāzes, kas bija izvietota Rumeles mežā pie Zālītes, braucot zem ūdens, mācījās pārvarēt šķēršļus. A.Neimanes aprakstītais nelaimes gadījums, kad, pārtrūkstot trosei, palu straume uznesa uz vecajiem tilta balstiem un apgāza plostu, notika 1978. gadā. Toreiz noslīka meitene, kas strādāja par piena vedēju, un zirgs. Atceros arī A.Neimanes pieminēto Strazdiņu, kura visu ģimeni izveda un kas tika izdzīts no savām mājām. Labajā krastā pie tilta pēdējā balsta, kas atradās samērā augstā vietā, viņš uzcēla savu būdiņu un ar laivu cēla pāri Garozas skolēnus, kas mācījās Staļģenes skolā. Ziemās viņš ar karodziņiem izlika ledus taku.
