Teikšu godīgi – man vienmēr bijis prieks rakstīt par iedzīvotāju iniciatīvu grupu, nevalstisko organizāciju, kopienu un citu «vienkāršu» ļaužu radītiem projektiem, kas guvuši lielu vai pavisam mazu finansiālu atbalstu. Jo tas allaž ir stāsts nevis par veiksmi, bet pirmkārt par uzdrīkstēšanos, apķērību, pacietību un apņemšanos sasniegt savu mērķi. Lai pašam un apkārtējiem dzīve kļūtu kaut nedaudz labāka.Brīžam jau šķiet – kas tad tur! Pāris vakaru, «šņip-šņep», un projektiņš gatavs. Būtu tik, kas naudu dod! Taču vēl joprojām var apbrīnot cilvēku gaidas un pārliecību, ka citam jāparūpējas par manu dzīvi un komfortu. Valstij, pašvaldībai, darba devējam, mājas vecākajam. Lai viņi nāk un ierīko tos rotaļu laukumus, pļauj zālīti «daudzstāvenes» priekšā un uzstāda atkritumu urnas. Ja nebūs – metīšu zemē! Vai arī – tāpēc, ka man nav bērnu, nospļauties, ka pagalma šūpoles izļurkājušās. Un naudu autostāvvietas labiekārtošanai es arī nedošu, jo pārvietojos kājām, bet metāla žogs, kas karājas knapi vienā eņģē, taču ir mājas otrā pusē!Par laimi, «ne mana cūka, ne mana druva» cilvēku skaits mūsu sabiedrībā tomēr samazinās, un ticu, ka tas notiek, pateicoties arī šiem projektu rakstītājiem. Viņiem piemīt ne tikai zināšanas, bet noteikti arī vadītāja spējas iedvesmot apkārtējos rīcībai. Tāpēc negribu piekrist vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža reformu pretiniekiem, kas apgalvo, ka laukos gudru un apķērīgu cilvēku, kas varētu nākt domē ievēlēto deputātu vietā, praktiski nav. Rotaļu laukumi, izremontētas daudzdzīvokļu māju kāpņu telpas, jauni tērpi deju kolektīviem un koriem, darbnīcas brīvā laika lietderīgai izmantošanai, sadzīves pakalpojumu centri, atraktīvi pasākumi un svētki, kas tapuši par projektu naudu, taču ir kāda darbi. Tie runā paši par sevi.
