Ikdienas steigā, kad daļa stundu veltīta civilās aizsardzības mācībām, sarunai ar «Zemgales Ziņām» laiku atrada Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes komandieris Dainis Bērziņš, kurš šo atbildīgo amatu pilda trešo gadu.
– Kā izvēlējāties dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā?
Esmu dzimis Krievijā, pilsētā pie Volgas – Uļjanovskā, kur tēvs, vēlākais inženieris, Viesturs Bērziņš padomju laikos bija obligātajā dienestā. Tur viņš iepazinās ar manu māti Jeļenu Bērziņu, kas tagad ir pazīstama mūzikas pedagoģe. Sešu mēnešu vecumā es tiku atvests uz tēva dzimto Tukumu, kur daudzās paaudzēs dzīvo mūsu ģimene. Pusaudža gados sportoju, divpadsmit gados biju pat Latvijas čempions futbolā. Vidusskolu beidzot, kā Rojas zvejnieku kolhoza «Banga» stipendiāts devos studēt uz Kaļiņingradu. Domāju, ka būšu zvejniekiem noderīgs ostas un akvakultūras pētniecības speciālists, taču 90. gados «Banga» izjuka un vajadzēja domāt par citām darba iespējām. Turklāt izveidoju ģimeni, ko vajadzēja nodrošināt. Tā 1996. gadā Tukumā sāku dienēt ugunsdzēsējos, kas man tolaik bija viens no vairākiem darbiem, bet pamazām kļuva par vienīgo un galveno. Neklātienē esmu mācījies ugunsdzēsības tehniskajā skolā, apguvis vērtīgus praktisko mācību kursus Zviedrijā. Atklāti sakot, 1999. gadā uzņemties atbildību par 66 Tukuma un Kandavas ugunsdzēsējiem bija mazliet bail. Taču sanāca pieņemami. Tagad man ir vairāk nekā četrsimt padoto. Dienesta problēmu pieaugums jāreizina vismaz ar seši.
– Kolēģi stāsta, ka bīstamākie izsaukumi jūsu atbildības rajonā gadījušies tieši jūsu apaļajās dzimšanas dienās. Tas tiesa?
Tā gluži nav. 45 gadu jubileja pagāja mierīgi. Taču tieši tad, kad gatavojos svinēt 35. dzimšanas dienu, Tukumā pēc sprādziena krāsotavā dega mēbeļu fabrika. Savukārt 2008. gada augustā brīdī, kad pie ģimenes dārza kāpu automašīnā, lai dotos pie saviem 40. dzimšanas dienas viesiem, biju liecinieks tam, ka turpat blakus Tukuma nomalē mazdārziņu teritorijā nokrita un aizdegās privātā lidmašīna ar pilotu un septiņiem pasažieriem. Protams, tūlīt devos uz avārijas vietu, kur kopā ar trim citiem vīriem (no kuriem viens bija privātajās drēbēs ģērbies policists) līdz ugunsdzēsēju atbraukšanai centos apturēt liesmu izplatīšanos līdz spārnos izvietotajām degvielas tvertnēm. Tas bija nekavējoties jāizdara, jo pastāvēja liels risks, ka lidmašīna varētu uzsprāgt un visi katastrofā cietušie, kas tajā atradās, ietu bojā.
– Domāju, katra cilvēka pienākums ir iet palīgā nelaimē nokļuvušajiem.
Tāds pienākums ir katram, kurš strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bet to nevar prasīt jebkuram cilvēkam no malas. Lidmašīnas katastrofas vietā tajā brīdī risks bija milzīgs arī pašiem glābējiem. Par trim drosmīgajiem un pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri pirmie ieradās katastrofas vietā, ar spaiņiem lejot ūdeni, dzēsa lidmašīnu, atklāti varu pateikt – viņi darīja to nepareizi. To tehniski nav tik vienkārši izstāstīt, bet sanāca, ka viņu rīcības dēļ uguns tika dzīta tieši uz degvielas tvertņu pusi. Varbūt lielos, bet, ja es nebūtu piesteidzies, bija liela varbūtība, ka notiks sprādziens. Ugunsdzēsējiem piebraukt katastrofas vietai bija ļoti sarežģīti. Taču, kad viņi bija klāt, visu nodzēsa ātri.
– Piedodiet, ka atgādinu par nepatīkamo, taču vai jūsu ugunsdzēsēja pieredzē vēl bijuši gadījumi, kas saistās ar lielu dzīvības risku?
Ja tik ilgus gadus esi dienestā, šādi gadījumi sakrājas. Esmu, piemēram, sprādzienā lidojis pa gaisu. Toreiz dega, šķiet, parasts šķūnītis ar malku un saimniecības inventāru un saimnieks stāvēja blakus. Viņam prasījām: «Vai iekšā ir kaut kas sprāgstošs?» Saimnieks atbildēja: «Nē, nav, dēliņ, nav.» Bet izrādījās – šķūnī bija nolikti skābekļa baloni. Mirklī, kad gāju iekšā pa durvīm, tie sprāga. Zaudēju samaņu, taču tiku cauri bez nopietniem veselības bojājumiem. Var jau saprast arī veco cilvēku. Kaut kur nelegāli pa lēto savā darbavietā bija dabūjis tos skābekļa balonus, par kuriem negribēja neko teikt.
– Zemgales reģiona brigādē ietilpst Tukuma, Dobeles, Bauskas, Aizkraukles, Jēkabpils un Jelgavas daļas. Kā vērtējat Jelgavas ugunsdzēsējus?
Par Jelgavas daļu varu teikt to labāko. Tā ir lielākā struktūrvienība Zemgales brigādē, kurai arī ir visvairāk izsaukumu. Palielinās arī izsaukumu dažādība un sarežģītība. Jelgavas daļas darbinieku pieredze ir augstu vērtējama. Jelgavas ugunsdzēsējiem veiksmīgi notikusi arī paaudžu maiņa. Ugunsdzēsēji ir ar labu izglītību un pieredzi. Atzīstami strādā Jelgavas daļas komandieris Aleksandrs Koržeņevskis, kurš izbrauc uz visiem sarežģītajiem ugunsgrēkiem. Vēl saistībā ar Jelgavas drošību noteikti gribu atzīmēt, ka tepat pie pilsētas dzīvo Zemgales reģiona brigādes vietnieks Andrejs Mihailovs, viens no augstākajiem profesionāļiem Latvijā. Viņš, nerēķinoties ar savu brīvo laiku, daudz piedalās ugunsgrēku dzēšanā.
– Lielākie drošības riski ilgu laiku tika saistīti ar dzelzceļu, pa kuru tiek vestas bīstamās kravas.
Bīstamās kravas, ko ved pa dzelzceļu un autoceļiem, varētu vērtēt ar līdzīgu drošības risku. Kaut gan tieši Jelgavā bīstamākais ir dzelzceļš. 2013. gada martā, kad Jelgavā nogāja no sliedēm un apgāzās trīs cisternas ar dīzeļdegvielu, ļoti paveicās, ka tas nenotika trīssimt metru tuvāk tiltam pār Lielupi. Visu izlieto degvielu uz sauszemes ierobežojām un savācām. Toreiz tā bija avārija. Ja degviela nonāktu upē, to jau sauktu par katastrofu. Taču drošības līmenis uz dzelzceļa aug, tostarp atbildīgo darbinieku kvalifikācija. Jelgava ļoti strauji attīstās industriāli, līdz ar to arī aug ar attīstību saistītie riski. To rada gan rūpnīcas, gan joprojām strādājošā naftas bāze, kur agrāk periodiski notika nelaimes gadījumi. Pēdējā laikā gan tie ir pieklusuši. Ļoti ceram, ka uzņēmums sakārtojis savu vidi un tur vairāk izsaukumu nebūs.
– Ugunsgrēku skaitam valstī ir tendence samazināties, taču ugunsdzēsējiem un glābējiem izbraukumu skaits aug. Tie saistīti gan ar upju piesārņojumu, gan palīdzību dzīvniekiem. Glābējus ar dzelzs griezējiem sauc arī tad, ja topošajai māmiņai uzpampst pirksti un sākt spiest laulības gredzens. Jelgavas ugunsdzēsēji Pils salas zirgiem arī veduši sienu…
Ūdeņos visbiežāk piesārņojums rodas palu laikā, kad upes iziet no krastiem. Tā ir ierasta lieta, kur mums sadarbība ar Valsts vides dienestu saskaņota līdz automātiskumam. Var uzteikt arī Jelgavas pašvaldību, kur nekad nav bijis problēmu ar savāktā piesārņojuma utilizēšanu. Viss tiek izdarīts atbilstoši līgumiem. Jā, reiz, tas arī bija pavasara palos, ugunsdzēsēji veda applūdušajā Pils salā zirgiem sienu, taču tas tika darīts nevis dežūrmaiņā, bet gan brīvajā laikā. Šogad mūsu brigādei nācies 66 reizes izbraukt uz izsaukumiem, kur neatliekami nācies palīdzēt dzīvniekiem. Kāds iemaldījies putns saviem spēkiem netiek ārā no daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas vai ventilācijas šahtas. Apmēram ceturtā daļa šādu izsaukumu saistīti ar kaķiem, kas netiek atpakaļ no koka, kurā uzrāpušies.
– Vasarā aktualizējas drošība uz ūdeņiem.
Cilvēku glābšanu uz ūdens prot veikt jebkurš mūsu dienesta darbinieks, taču tieši Jelgavā dienē četrpadsmit vīru, kas apguvuši ūdenslīdēja prasmes. Šogad visā reģionā viņiem nācies izcelt jau desmit noslīkušos. Mūsu ūdenslīdējus policija, izmeklējot noziegumus, izmanto arī ūdenī esošo lietišķo pierādījumu meklēšanā, tehnikas izcelšanā no ūdens.
Šovasar Jāņi bija ļoti silti, tādēļ daudz līgotāju atradās pie jūras. Taču, kā vienmēr, daudzi no tiem, kuri atpūšas jūrmalā, nezina, ko nozīmē krasta vējš. Proti, vējš aizpūš no piekrastes saules sasildīto ūdeni un tā vietā no dzelmes paceļas ļoti auksts ūdens, kura temperatūra vasarā ir ap 10 grādiem. Atpūtniekam, kas tādā laikā jūrā sauļojas uz piepūšamā matrača, atliek pieļaut mazliet neuzmanības, lai ar visu matraci tiktu iepūsts jūrā. Turklāt tādā situācijā peldus laisties uz krastu nevar, jo ūdens ir ļoti auksts. Šajos Jāņos paveicās meitenei un diviem puišiem, kuri arī nezināja, kas ir krasta vējš, – ugunsdzēsēji viņus paspēja izvilkt krastā. Meitene uz matrača gan jau bija tā nosalusi, ka nebija tālu no samaņas zaudēšanas. Viņu nācās nogādāt slimnīcā. Puiši, kas sākumā bija centušies saviem spēkiem viņu glābt, pārsaluši stāvēja uz trešā sēkļa līdz krūtīm ūdenī. Viņi bija sapratuši, ka papeldēt vairs nevar. Puišu atdzišanas pakāpe tomēr bija mazāka.
– Ik pa laikam visā Latvijā skan trauksmes sirēnas. Taču tādā veidā trauksmes apziņošanas sistēma tiek pārbaudīta tehniski. Manuprāt, iedzīvotājiem vajadzētu periodiski atkārtot, ka, atskanot sirēnai, jāpievēršas masu informācijas līdzekļiem. Tiem būtu pienākums nekavējoties sniegt informāciju, kas ir noticis un kas jādara, lai būtu drošībā. Diezgan pamācošs notikums bija maģistrālā gāzesvada plīsums Valmierā, Burkānciemā, 2005. gada aprīlī. Toreiz visā pilsētā bijusi dzirdama tāda šņākoņa, ka varētu domāt – Burkānciemā piezemējies lidojošais šķīvītis. Pilsētā skanēja sirēnas, pārslogotie telefoni nedarbojās, bet Latvijas Radio raidīja parasto nakts programmu, jo no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta štāba izsūtīto elektronisko pastu, kurā bija informācija par notikušo, atvēra tikai no rīta. Naktī pilsētā izcēlās neliela panika.
Iepriekš pieteiktas sirēnu pārbaudes notiek divas reizes gadā. Un katru reizi mediji informē, kā iedzīvotājiem jārīkojas, dzirdot trauksmes sirēnu, – tātad jāieslēdz Latvijas radio vai televīzija. Domāju, Burkānciema notikums, kas jau ir diezgan sens, iespēju robežās devis savu mācību. Ministriju līmenī notiek diskusija, ka trauksmes apziņošanai varētu izmantot arī mobilo telefona sakaru operatorus. Proti, visi, uz kuriem attiecas trauksme, saņemtu informatīvas īsziņas. Kaut kas tamlīdzīgs šovasar tiek praktizēts Parīzē saistībā ar pretterorisma pasākumiem Eiropas futbola čempionātā.
Taču diskusijās šis jautājums atduras pret personas datu aizsardzības problēmu. Ne vienmēr arī mobilie sakari ir īsti droši. Piemēram, ja kādā vietā bojāta elektrības pārvade, tad ir mobilo telefonu tīkli, kam tādā gadījumā nav rezerves strāvas avota, un tie nedarbojas.
– Kas no ugunsdrošības viedokļa ir visbīstamākie objekti?
Varbūt nedaudz ironizēju, taču, ja neņem vērā ķīmiskās rūpnīcas, visbīstamākais ir dzīvojamais fonds. Dzīvokļi, mājas, vispār slēgtas telpas. To dzēšanā ir ļoti daudz nianšu, kas ugunsdzēsējiem jāzina, lai, pildot uzdevumu, paliktu dzīvi, veiksmīgi samazinātu degšanas platību un minimāli tērētu dzēšanas līdzekļus. Parasti dzīvokļi ir pilni ar mēbelēm, kuras pildītas ar porolonu, kas degot izdala indīgo zilskābi. Inde izdalās, arī dūmojot biroja tehnikai. Bērnam var pietikt ar vienu šādu dūmu ieelpu, lai zaudētu samaņu. Paklāji, aizkari, parastās, nevis dārgās ugunsdrošās celtniecības putas, ar kurām parasti apstrādāti logi… Lielākā daļa bojāgājušo ir ugunsgrēkos, kur degšanas platība ir no puskvadrātmetra līdz kvadrātmetram. Nu, nesmēķējiet gultā! Neatstājiet bez uzraudzības ieslēgtu datoru, īpaši tad, ja tas pievienots akumulatoriem jeb «upšiem», kas var piegādāt strāvu arī tad, ja noticis īssavienojums. Lielākā daļa ugunsgrēku izceļas, jo netiek ievēroti visvienkāršākie noteikumi. Mans pārbaudīts ieteikums un lūgums ir katram savā dzīvoklī vai mājā uzstādīt dūmu detektorus. Tie sadūmojuma gadījumā dod ļoti spalgu skaņu, kas varētu pamodināt pat gultā aizmigušu smēķētāju. Vispirms indīgie dūmi sakrājas pie griestiem, kur tiek novietots detektors, un tad vēl nav par vēlu nelaimi novērst.
Dainis Bērziņš
Dzimis 1968. g. Krievijā, Uļjanovskā.
Audzis Tukumā, kur absolvējis Tukuma 2. vidusskolu un trenējies futbolā.
1990. g. absolvējis Kaļiņingradas Tehnisko institūtu, kur studējis hidrotehniku un bioloģiju, ieguvis inženiera kvalifikāciju.
90. g. sākumā strādājis zinātniski pētniecisko darbu.
1996. g. sācis dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Tukuma nodaļas ugunsdzēsēja amatā.
1999. g. iecelts par Tukuma nodaļas komandieri.
Kopš 2012. g. septembra Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes komandieris.
Precējies, ģimenē trīs dēli.
Informāciju par notiekošo iegūst no Latvijas televīzijas ziņu kanāliem, lasa «Tukuma Neatkarīgās Ziņas», ceļā no mājām uz darbu klausās radio SWH un radio «Skonto».
Vaļasprieki – volejbols (piedalās veterānu sacensībās) un makšķerēšana.
