Kad atceros šo ceļojumu, mani pārņem lepnums, jo noslēpumainajā ceļā devos viena, par savu naudu, pašas spēkiem, galu galā izturēju šo pārbaudījumu.
Kad atceros šo ceļojumu, mani pārņem lepnums, jo noslēpumainajā ceļā devos viena, par savu naudu, pašas spēkiem, galu galā izturēju šo pārbaudījumu. Esmu pateicīga Indijas subkontinentam, tā iedzīvotājiem, likumiem, kultūrai, arhitektūrai un birokrātijai – liels paldies!
Tā bija laba mācība.
Kādu dienu, veicot ceļojumu salīdzinošo analīzi (aviobiļetes, vīzas, viesnīcas), secināju, ka Vidusāzijas valstis Uzbekistāna un Turkmēnija atrodas Ķīnas un Indijas ekonomikas ietekmes zonā un komercijas orbītā. Līdz ar to aviobiļetes no Taškentas uz Deli ir lētākas nekā no Helsinkiem, un arī attālums ir mazāks (es slikti panesu lidojumus).
Tā no Taškentas ar vietējās aviolīnijas laineri nokļuvu Deli. Mans ceļojuma mērķis bija Goa (daudz biju dzirdējusi par šo vietu).
Goa osta ilgu laiku bija Portugāles kolonija. Sešdesmitajos gados te izveidojās hipiju kopiena. Viņu vajadzības nebija lielas: ēdiens, alkohols, narkotikas. Vietējie iedzīvotāji labprātīgi pārdeva visu «prāta paplašināšanai» nepieciešamo. Tirdzniecība ar heroīnu nodrošināja viņiem iztiku, bet hipiji nesteidzīgi degradējās un klusi mira savos mazajos bungalo ar skatu uz Indijas okeānu.
Kopš tā laika nekas nav mainījies, tieši otrādi. Ar zaļmatainu reiveru parādīšanos vara šajā rajonā atkal ir narkomafijas rokās, naudas pieplūdums kolosāls, policija uzpirkta.
Gandrīz katru nakti pludmalē notiek reivi. Jau pirmajā naktī tādā nokļuvu. Lūk, kā tas izskatījās: koki, kas auga trīsdesmit metru attālumā no krasta, bija nokrāsoti spilgtās krāsās, dažādu stiprumu filtru prožektori, kas rada «kosmiskās perspektīvas» efektus, un ļoti skaļa, pat uzmācīga mūzika – Goa «trance» un tehno. Pārsimt cilvēku no visas pasaules – galvenokārt no Austrālijas, Eiropas un Amerikas, kā arī no Japānas – laiku vadīja, eksaltēti kustoties futūriskos vai mitoloģiskos tērpos. Starp viņiem, smieklīgi mētājot kājas, lēkāja vietējie, kas, laipni lūkojoties acīs, gandrīz vai bāza mutē papīru, iesūcinātu ar lizergīna skābi (LSD): «Mem – sahib, please, the first dose is free!»
Es pastaigājos pa pludmali, meklējot jaunus paziņas. Pirmie pagadījās japāņi, kas gulēja neparastā pozā. Tērpi cieši piekļāvās viņu ķermeņiem līdzīgi čūskādai. Piegāju un stādījos priekšā, tad pajautāju viņu vārdus. «Kaka,» atbildēja japānis un pasmaidīja. Ar mani kaut kas notika – nodomāju: «Ak Dievs, tāda vieta, un pirmais paziņa vārdā Kaka.» Piecēlos un aizgāju. Varbūt biju nepieklājīga, bet Indijā adekvāti uzvesties ir grūti.
Nākamo reizi man palaimējās. Uzdūros grupai, kas ar savām teltīm atgādināja kara lēģeri. Tie bija angļu studenti. Viņi mani uzņēma sirsnīgi, piedāvāja ēdienu un guļvietu. Angļi – man vismīļākie eiropieši. Viņi nav tādi īgņas kā vācieši un tik emocionāli kā spāņi. Sadraudzējos ar meiteni vārdā Klēra. Tā mierīgi pagāja nedēļa. Katru dienu gulēju Indijas okeāna krastā, skatījos viļņos un domāju. Domas, kā atceros, bija lielas. Okeāns tam palīdzēja.
