Runā, ka cilvēka dzīvē notiekot vairākas atdzimšanas. Tās var būt dažādas. Pozitīvas un negatīvas, cilvēcīgas un amorālas, melnas un baltas.
Runā, ka cilvēka dzīvē notiekot vairākas atdzimšanas. Tās var būt dažādas. Pozitīvas un negatīvas, cilvēcīgas un amorālas, melnas un baltas. Manuprāt, atdzimšana ir kas līdzīgs brīnumam… skaļam un asam. Skan filozofiski, bet padomāsim – katrs no mums, nedod, Dievs, ir piedzīvojis, bet varbūt tieši otrādi – dod, Dievs, piedzīvot, ko līdzīgu tam, ko savā dzīvē sastapusi Marika. Par šādām izjūtām vienmēr tiecamies runāt, turklāt pamācoši daudz. Marika savā liecībā vismazāk vēlējās būt strikta, uzstājīga vai pamācoša. Viņa vienkārši gribēja, lai viņas teiktajā kaut nedaudz ieklausītos.
Ceļš uz Dievu un ceļš uz pārmaiņām
Marika: Kaut kādas iekšējas vēlēšanās un domas par garīgumu ir bijušas vienmēr, kaut gan tās ieņēma blakusvietu. Tad nāca tā vasara, kas lika pārvērtēt un pārdomāt. Atceroties notikumus, ar patiesu izbrīnu secinu, ka Dievs mani mērķtiecīgi vadījis uz jaunas dzīves atklāšanu. Man bija pašai savi spēcīgi dzīves uzskati un principi. Vēl vairāk – es ļoti pastāvēju par tiem. Vienīgi Dievs spēja tos mainīt. Viņš deva spēku atkāpties no dziļi respektētiem dzīves standartiem. Es biju ļoti paštaisna, varbūt pat pārāk.
Ne jau viss gāja tik gludi, kā sākumā varētu izklausīties. Par Dievu man bija radies nekonkrēts, izplūdis priekšstats. Arī tagad nevaru apgalvot, ka pazīstu Viņu. Un vai vispār cilvēkiem ir dots pazīt Dievu? Tagad Dievs manā sirdī ir izveidojies kā konkrēta persona. Bieži man jautā: kā tu vari ticēt, ja nevari Dievu nedz sataustīt, nedz arī redzēt, bet es atbildu, ka redzu un jūtu viņa klātbūtni.
Izmisuma vietā ir nākusi pašpaļāvība, drošības izjūta un miers
Uz baznīcu gāju kādu pusgadu. Viss bija šķietami labi. Nekas nemainījās. Manī mita dziļi apslēpta pretruna. Tad vienā dievkalpojumā sapratu, ka nekad neesmu pazinusi Dievu. Apjēdzu, cik daudz Viņš ir veicis un ko darījis manā dzīvē personīgi. Sapratu arī to, ka Dievam ir savs nodoms manā dzīvē. Tas bija mirklis, kad atklāju, ko man nozīmē Jēzus Kristus. Es nevaru apgalvot, ka mana dzīve ir mainījusies simtprocentīgi, tomēr viss ir ievirzījies citā gultnē – nav vairs tieksmes brukt citiem virsū ar savu viedokli, ir radusies interese par pretēju uzskatu. Es to nevis noliedzu, bet gan pētu un rodu risinājumu. Manā sirdī ir iemājojis miers.
Daudzi uz baznīcu iet tādēļ, ka tā ir pieņemts
Daudzi uz baznīcu dodas modes vai kā cita dēļ. Kaut gan viens no baznīcas galvenajiem principiem sakņojas atklātā sirds izvēlē. Tas nav jādara tāpēc, ka citi tā grib, vai arī, prasti sakot, tādēļ, ka tas rada priekšstatu par modernu cilvēku. Baznīca nav māja ar četrām sienām – pirmām kārtām tā ir draudze.
Pasaulē – no uzvaras līdz uzvarai, ticības dzīvē – no kritiena līdz kritienam
Pēc vidusskolas beigšanas vēlējos iestāties Kristīgās kalpošanas skolā, bet apstākļi mainījās tik strauji, ka nevarēju nesajust Dieva klātbūtni manas nākotnes plānos.
Pirmo reizi īsti brīva sajutos Liepājā. Sapratu, ka te ir mana īstā vieta. Jutos tā, it kā man būtu pašai sava dzīve. Arī tagad Liepāja ir tā, kas māca un kas dažkārt piespiež būt patstāvīgai.
Iemīlēšanās – sulas glāze, mīlestība – tējas tasīte
Ar «džekiem» ir daudz vieglāk kontaktēties nekā ar meitenēm. Kaut gan tieši viņas ir tās, kam var izkratīt sirdi. Puišu domas un uztvere ir citāda, līdz ar to arī interesantāka. Viņi ir reālisti un bieži vien skatās uz lietām dziļāk nekā meitenes.
Mīlēt un iemīlēties ir divas dažādas lietas. Iemīlēšanās ir tad, kad tu neesi spējīgs kontrolēt sevi un savas izjūtas. Mīlestība – tas nav vienā mirklī, un tas ir kaut kas ļoti īpašs. Šādām jūtām ir vajadzīgs laiks, jo tieši laiks liek apjaust: es mīlu šo cilvēku.
Mācīties Liepājā ir citādi, nekā mācīties Rīgā
Visa Liepājas dzīve ir kaut kas pavisam cits nekā Rīga. Es aizeju uz skolu pamosties. Pēc tam dodos atpakaļ uz «kojām». Dažreiz aizeju uz baznīcu. Mācīšanās notiek tikai pirms eksāmeniem – sesiju laikā. Liepājā esmu sapratusi, ka man patīk lietas, kurās saskatu jēgu. Es ļoti vēlētos iemācīties ģitārspēli. Man patīk mūzika – gan nopietnā, gan nenopietnā. Kristīgo rokmūziku pirmo reizi iepazinu un iemācījos klausīties arī Liepājā. Vismīļākās šāda veida grupas ir «Rez» un «Whitecron». No laicīgās mūzikas tuvas sirdij ir «U2», «The Cranberries», Kaspara Dimitera «Krusta skola», «Pienvedēja piedzīvojumi».
Līdztekus minētajam mani saista arhitektūra un gleznošana, kaut arī jāatzīst, ka nevienā no šīm jomām nevaru saskatīt sevī ne mazākās talanta kripatas.
