Skumjas un žēlums grauž manu sirdi, kad domāju par nākotni un dzīvi tajā. Mēs paši sevi iznīcinām. Mēs postām, graujam, sodām, bļaujam….
Skumjas un žēlums grauž manu sirdi, kad domāju par nākotni un dzīvi tajā. Mēs paši sevi iznīcinām. Mēs postām, graujam, sodām, bļaujam… Es vēlētos nokļūt turp, kurp aizkļūt kavē mūsu ķermenis un mūsu dzīves nabadzība. Es vēlētos pacelties debesīs kā putns un aizlaisties tālēs zilajās, kamēr vēl viņas ir zilas, jo fabriku torņi un mašīnu gāzes drīz to nomelnos.
Nepiederošiem ieeja – brīva. Lai cik skumji tas arī nebūtu, tu ieej manī, es ieeju tevī, tu sabradā manu, es tavu dvēseli. Viss labais iet mazumā, izzūd. Tiek zagts un postīts. Viens otram cilvēki uzrīda žokļus, kurus nevar atplēst. Tad staigā tie ar žokļiem kā medaļām, cenšoties nomaskēt kaunu. Aug liekais svars no bezdarbības, un visas drēbes paliek par mazu. Cilvēki uzpurno masku un iet pastaigā, demonstrēdami savus nopīpētos, retos zobus un raibos, garos nagus. Vīriem aug ragi, jo viņu sievas nav atrodamas. Cilvēki vairs neiemīlas, bet draudzējas ar cigarešu smārdu un kokaīna šļirci. Grūtnieces dzer grādiem bagātu dzērienu, liekot embrijam apreibt un peldēt tajā. Invalīdi ratiņos brauc pa mēsliem, kuri līp pie ratiņu riteņiem. Neviens nesniedz tiem baltu, cimdotu roku, baidās, ka nomelnos. Daudzi sazinās ar peidžeriem, jo siena starp viņiem aug aizvien biezāka kā tualetes poda caurums, kurš aizkaļķojas, bieži aizsērē. Jaunatne noaugusi, nevīžīgās drēbēs klaiņo ielās, zālīti pīpēdama, radio pie auss piebāzusi. Bāros sēž «biezie», «pakāruši» sevi piepīpētajā telpā, etilspirtu malkodami. Slimnīcas kropļiem, bāreņiem piebāztas. Mudž utis un blusas, jo nav kas tās iznīcina. Bērni bez vecākiem – topošie «brieži» un sekretāres. Tiem lāpas vietā lampa no rietumiem, kas klusi izkvēlo, mierinot miegu. Mātes sirds rūpestu putekļiem pilna. Brūces apziež ar ievārījumu. Labi visi līdzekļi. Sāpes top saldas kā narkotikas. Bērni sajūsmā skatās TV, apreibuši no vardarbības un pornogrāfijas. Tiem niez «knaģi», jo rodas iedvesma izmēģināt nupat redzēto. Skābeklis ir iekļuvis bezvēsts pazudušo sarakstā. Cilvēce staigā ar skābekļa baloniem plecos, jo automašīnu gāzes pat matiem liek izkrist. Visi valkā cepures. Rokas ir sabāztas kabatās. Durvis attaisa ar kāju, sievišķi pagrūž malā un ietešas vīrišķis pa priekšu. Viss brūk, jo slinkums valda. Cilvēku jūtas palikušas sāpīgi trulas un griež kā neass nazis. Homo sapiens, uzlicis mērkaķa masku, kārto biznesa darījumus, tirgodams dvēseles. Viss sajucis. Pludmalē naftas pika gaida kādu muļķi, kas ieceps to maizē. Valdības bļitko un velk ārā pirmā pasaules kara bumbas. Ministri brauc ar mersedesiem, apšļācot ar benzīnu gājējus, piesmejot viņu sapņus un acis. Biznesmeņi iet piesvīdušām padusēm ar divām sekretārēm pie rokas. Skan mobilo zvani, neviena putna.
Inspektors, apkāries idiotiskām bundžām, staigā un iekasē likteņa nodokli par skābekli. Viens solis līdz bezdibenim. Vai spēsim apstāties? Es eju pa radioaktīvo pasauli ar stronciju plaušās un kliedzu pēc miera…
