Šķiet, ka tas bija nesen, kaut arī patiesībā kopš tiem Ziemassvētkiem pagājuši jau 29 gadi… Tolaik biju LLU studente.
Šķiet, ka tas bija nesen, kaut arī patiesībā kopš tiem Ziemassvētkiem pagājuši jau 29 gadi…
Tolaik biju LLU studente. Mācījos 5. kursā, un bija atlikuši vien divi eksāmeni pavasara sesijā, kā arī diplomdarba aizstāvēšana. Ziemas sesija mūsu kursam bija janvārī, taču līdz 20. decembrim visus eksāmenus un ieskaites biju nokārtojusi un gatavojos ļoti lielam dzīves eksāmenam – gaidīju pasaulē ierodamies meitu. Senāk kaimiņu sievas to paredzēja ne sliktāk par mūsdienu modernajām ultrasonogrāfijas ierīcēm.
21. decembra pēcpusdienā aizgāju pie sirma meliorācijas profesora un lūdzu atļauju nokārtot ieskaiti pirms sesijas. Viņš teica, lai nākot rīt trešās lekcijas laikā. Nezinu, kas mani aiz mēles raustīja, bet acumirklī atbildēju: «Piedodiet, profesor, bet rīt jau būs par vēlu!» Viņš paskatījās uz mani caur brillēm, satrūkās, nolocīja man priekšā burtnīcas lapu un nodiktēja pāris jautājumu. Kaut ko uzrakstīju, jo mācījusies, protams, biju. Vecais vīrs manā ieskaišu grāmatiņā ierakstīja atzīmi un laikam pie sevis nodomāja, kaut tik es ātrāk no kabineta izietu.
Vakars pagāja, pošoties manam lielajam eksāmenam. Naktī sapratu, ka laiks ir pienācis. No rīta, kad kursabiedri bija aizgājuši uz pili, kopmītnes dežurante piezvanīja «ātrajiem».
Bija 22. decembra vakars. Slimnīcas logā lūkojās liela, spoža zvaigzne. Ārsts teica: «Meita!» Kad pamodos, palātas logā lūkojās tā pati zvaigzne…
Vecgada dienā aiz mums aizvērās slimnīcas durvis. Viens diplomdarbs bija aizstāvēts. Otru – par LLU beigšanu – saņēmu pavasarī.
No tā brīža arī stagnācijas gados manās mājās eglīte vienmēr tika greznota jau 22. decembrī.
Tie ir mani Ziemassvētku brīnumi, kas liek dzīvot ar paceltu galvu…
