Pieminot 1941. gada 14. jūnijā Latvijā apcietinātos un izsūtītos, pirmdienas rītā Svētbirzē notika piemiņas pasākums, kurā piedalījās Jelgavas politiski represēto apvienības “Staburadze” dalībnieki, kā arī Jelgavas pilsētas, Jelgavas un Ozolnieku novada vadītāji un Zemessardzes pārstāvji.
Ar izjustu savas dzimtas stāstu dalījās “Staburadzes” valdes priekšsēdētājs Latvijas brīvības cīnītāja Eduarda Upenieka mazdēls uzņēmējs Vitālijs Upenieks, kas dzimis 1951. gadā ģimenes izsūtījuma vietā Krievijas ziemeļos, Igarkā. Latvijā viņš ieradās 1957. gadā. V.Upenieks teica: “Manas paaudzes misija bija atjaunot brīvo Latviju, un tas izdevās 1991. gadā, ceļot barikādes un aizstāvot ideju, kāda būs tā brīvā Latvija. Acīmredzot gēnos bija iekodēts, ka būs jau labi.”
Pie piemiņas akmens uzstājās mūziķis Endijs Rožkalns ar bērniem Rūtu un Miķeli, pasākumu vadīja Ādolfa Alunāna teātra aktrise Zaiga Zariņa.
Piemiņas pasākums komunistiskā genocīda upuru piemiņai notika arī Zaļeniekos. Tajā piedalījās arī Bertas Bergas mazmeitas Anita un Laima Reihenbahas, kas dzimušas Sibīrijā vecāku un vecvecāku izsūtījumu vietā. Pērnā gada nogalē iznāca grāmata “Vērts dzīvot Latvijai!”, kuras autors ir māsu Anitas, Laimas un Silvijas tēvs Alberts Reihenbahs un kas iepriekš turpinājumos tika publicēta “Zemgales Ziņās”.
Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā minēts, ka 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un izveda vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu. Savukārt Krievijas sabiedriskā organizācija “Memorial” apkopojusi, ka izsūtīto tā laika PSRS rietumu daļā 1941. gada maijā un jūnijā bija vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju. No Igaunijas – 10 000, no Lietuvas – 17 500, no Latvijas – 16 900, no Moldovas – 30 000, no Ukrainas – 11 000, no Baltkrievijas – 20 000 cilvēku.
Par piecām paaudzēm
Vitālija Upenieka runa 14. jūnijā Svētbirzē
“Es centīšos ātri izstāstīt to, ko piedzīvoja mana dzimta piecās paaudzēs. Pirmā paaudze – manas mātes tēvs Eduards Upenieks un māte Beatrise. Es savus vecvecākus neesmu redzējis, tik zinu, ka vecaistēvs ar sieviņu laimīgi dzīvoja Jelgavas apriņķa Tērvetes pagasta Puntēs. Viņš izcīnīja mums brīvību, par to saņēma zemi, un par to viņam pēc divdesmit gadiem nācās smagi ciest. 1941. gada 14. jūnijā Upenieku ģimene ar diviem bērniem tika apcietināta. Pirmos apcietināja bērnus un, kad vecāki devās tos glābt, apcietināja arī viņus pašus. 1941. gada 14. jūnijā Jelgavā, Cukurfabrikas stacijā, bija pēdējā reize, kad mana māte redzēja savu tēvu. Viņš tika atšķirts citā vagonā un mira Vjatlagā 1944. gada 5. jūnijā 47 gadu vecumā. Vecāmāte no pārdzīvojumiem un bēdām nomira trīs gadus vēlāk – 50 gadu vecumā.
Otrā paaudze – mana māte Mērija Upeniece un viņas brālis Gunārs. Laimīgas bērnības un pusaudžu gadi Latvijā mātei bija piecpadsmit, bet brālim – trīspadsmit. Tad sākās viņu ceļš uz Sibīriju. Pirmais vārds, ko māte iemācījās krievu valodā, bija “kipjatok”. Mērijai likās, ka tā Krievijā dēvē dzelzceļa stacijas, taču tā patiesībā sauca vārītu ūdeni, ko stacijās apcietinātajiem deva. Gunārs un Mērija izdzīvoja visnežēlīgākajos apstākļos. Viņiem palaimējās nenomirt badā.
Un tagad par trešo paaudzi – brāli Juri, kas nāca pasaulē 1946. gadā, Sibīrijā nomācījās skolā sešas klases, un mani, kas piedzima 1951. gadā. Par tādu Latviju es neko nezināju. Es tikai brīnījos, ka mamma var sarunāties ar savu brāli Gunāru man nesaprotamā svešā valodā (latviski – red.). Gunārs dzīvoja no mums atsevišķi un bija precējies ar grieķieti. Es pat biju ļoti dusmīgs – kāpēc es neko nesaprotu no tā, ko viņi runā!
Un tad 1957. gadā mamma ar diviem dēliem un diviem čemodāniem nolēma atgriezties Latvijā. Un viņa to izdarīja. Mēs braucām pa Jeņiseju ar pirmo kuģi pēc ledus iešanas. Vēl tagad atceros, ka tas bija tvaikonis ar lāpstiņām sānos ar nosaukumu “Marija Uļjanova”. Mēs ar brāli īsti nesapratām, kurp un kāpēc tik ilgi braucam. 1200 kilometru ceļš ir no Igarkas līdz Krasnojarskai. No Krasnojarskas ar vilcienu līdz Maskavai un tad uz Rīgu. Izkāpjot no vilciena, es nesapratu, kāpēc māte raudot nometas uz perona un to bučo. Viņa man arī neko nestāstīja.
Mana paaudze tika mācīta dzīvot sociālismā. Gan brālis, gan es no 1. klases cēlām komunismu. Latviešu valodu es apguvu diezgan ātri, jo mēs dzīvojām Tērvetē, kur krievu valodu apkārtējie nezināja. Divu mēnešu laikā jau visu sapratu un varēju spēlēties ar meitenēm un zēniem, kas dzīvoja Tišās, mūsu dzimtas mājās mēs dzīvot nevarējām. Sešu gadu vecumā mani aizsūtīja mācīties uz Annas Brigaderes pamatskolu, kur nomācījos četrus gadus. Pēc tam ar mammu pārcēlāmies uz Jelgavu. Viņai nebija viegli, darbu atrast bija samērā smagi.
Manas paaudzes misija bija atjaunot brīvo Latviju, un tas izdevās 1991. gadā, ceļot barikādes un aizstāvot ideju, kāda būs brīvā Latvija. Īsti gan tolaik nesaprata, kāda būs tā brīvā Latvija. Bet acīmredzot gēnos bija iekodēts, ka būs jau labi.
Manā ģimenē pasaulē nāca divi dēli. Arī viņu bērnība pagāja sociālismā. Bet, kad mēs ieguvām pašu svarīgāko – brīvību – un atjaunojām Latvijas valsti, mani dēli diezgan ātri iekļāvās tautsaimniecības attīstības veicināšanā un sekmīgi to dara arī šodien.
Paldies Dievam, ka mūs sargā Eiropas Savienība un NATO. Lai tiem, kas tur augšā, saulainas, gaišas debesis! Mums tagad ir jākopj un jāmīl sava brīvā Latvija! Un es cenšos piektajai Upenieku paaudzei – mazbērniem – ieaudzināt dzimtenes mīlestību un apzināties to milzīgo laimi, ka mēs varam dzīvot brīvā Latvijā.”
