Rudens skaistākie svētki arī man, kā daudziem manas profesijas pārstāvjiem, ir Skolotāju diena. Ne katrs arods var lepoties ar tam veltītu un kalendārā izceltu dienu. Šogad šie svētki man bijuši īpaši, jo vakar pilsētas organizētajā Skolotāju dienas pasākumā saņēmu sava darba augstāko novērtējumu – Pateicības rakstu. Tas bija liels pārsteigums. Uztveru to kā dāvanu no audzēkņu vecākiem, kas mani ieteikuši nominācijai «Pedagogs vecāku vērtējumā», – man ļoti dārga un svarīga atzinība. Taču šī nav vienīgā reize, kad vecāki grib un prot pateikt paldies. Katru gadu bērnudārza izlaidumā uz svinīgo pasākumu tieku aicināta kā pirmā skolotāja, bērni joprojām mani apskauj, sabučo, un prieks, ka atceras arī vēlāk, jau skolā ejot un vēlāk savus bērnus uz dārziņu vedot.Pedagoģijā strādāju divdesmit piekto gadu un ne kripatiņas neesmu nogurusi no tā. Bērni ir kā enerģijas lādiņš, kas neļauj atslābināties, liek mūžam justies jaunai un vajadzīgai. «Pasaciņā» sāku strādāt par auklīti un sapratu, ka tur gribu palikt uz visiem laikiem un bērniem dot ko vairāk, tādēļ devos studēt pedagoģiju un turpināju strādāt par audzinātāju. Pašas dēli Gatis un Modris jau izauguši, bet skumīgi nav, jo arī audzināmo grupiņu uztveru kā savējos. Viņi visi man ir ļoti mīļi. Pati bērnudārzā neesmu gājusi, tādēļ ar audzināmo grupiņu izbaudu, cik tas ir jauks un bezbēdīgs dzīves posms. Priecājos, ka liktenis man piespēlējis strādāt ar pašiem mazākajiem bērnudārzniekiem, jo viņi ir tik patiesi, pieķeras audzinātājai kā mazi dadzīši, gaida uzticību un sniedz savu mīļumu. Kā tādus var nemīlēt? Daudziem esmu kā mamma, un to atzinuši arī vecāki. Mūsdienu skolotāji ir lieli fanātiķi – darbs nav viegls, prasa milzīgu atbildību, ar ko niecīgais atalgojums nav salīdzināms, bet tādēļ jau par skolotāju var strādāt tikai cilvēks, kas patiesi mīl bērnus.
