«Es nezinu, kā ies ar šo sarunu. Vārdi un domas ir manī, bet ne vienmēr es to varu pateikt vārdos,» kafijas galdu servējot, sāk Ādolfs Šudeiķis, divu pieaugušu puišu tētis.
“Es nezinu, kā ies ar šo sarunu. Vārdi un domas ir manī, bet ne vienmēr es to varu pateikt vārdos,” kafijas galdu servējot, sāk Ādolfs Šudeiķis, divu pieaugušu puišu tētis. Ādolfs pēdējos septiņus gadus saviem dēliem bijis gan mamma, gan tētis. Mūsu saruna izveidojās par atvērtu dialogu.
Sabiedrībā ir stereotipi. Viens no tiem – uzskats, ka, laulību šķirot, bērniem labāk palikt pie mātes, nevis tēva. (Un ne jau bez pamata ir šāda nostāja.) Tomēr arī šajā, tāpat kā jebkurā citā, jautājumā izšķirošais nav dzimums, bet personības briedums – spēja uzņemties atbildību, spēja izprast bērnu un būt viņam līdzās, pamudinot, paskubinot, atbalstot, iedrošinot.
Ēst gatavo izsalkušais
Abi tēva dēli Andris un Artūrs Šudeiķi no 13 un 11 gadu vecuma auguši pie sava papucīša sāniem un izveidojušies par veiksmīgiem jaunekļiem. Ādolfs Šudeiķis atzīst, ka viņa audzināšanas pieredze sakņojusies neuzbāzīgā līdzāspastāvēšanā. “Ēst pie mums gatavo tas, kurš tobrīd vairāk izsalcis, veļu mazgā tas, kurš ierauga, ka ir netīras drēbes. Es nekad nesaku vairāk par – vajadzētu izdarīt. Ar prieku vai bez tā viņi izdara. Mums nav kaut kāda sadalījuma. Arī nauda ir kopīga. Puikas vienmēr paņēmuši tik, cik viņiem vajag.” Bijis gadījums, ka viens no dēliem gadatirgū pārdevis tēva grebtās karotes. Kāda sieviete jautājusi, cik par šo darbu tēvs viņam maksājot. Puisis bijis nesaprašanā, kāpēc tēvam būtu jāmaksā, ja viņš naudu var paņemt tāpat. Pašlaik abi puiši naudu pelna Īrijā – gan LLU Ekonomikas fakultātes students Andris, gan 12. klases skolnieks Artūrs atbrauks tikai septembra vidū. “Mazliet nokavēs skolu, bet es neko nesaku. Tā ir viņu dzīve. Palīdzu un palīdzēšu tikai tad, ja puišiem ies grūti un mana palīdzība būs vajadzīga. Pārējā laikā lai paši kuļas pa dzīvi,” smaidot saka Ādolfs.
“Sievietes meklē to, kā manī nav”
Sabiedrībā valda uzskats, ka sievietes var visādi dzīvot, bet vīriešiem noteikti vajadzīga sieviete. “Jūs man jautājat par sievietēm? Agrāk domāju, ka būs lielākas problēmas. Bet sievietes manī meklē to, kā manī nav. Viņas meklē nevis mani pašu, bet kaut ko citu. Kad grib ietekmēt, vienkārši aizlaižos. Varu dot daudz, bet tikai tad, ja mani negrib redzēt tādu, kāds es neesmu.”
Vai mājās ir kādas tradīcijas, piemēram, dzimšanas dienas svinības? “Agrāk, kad visas jubilejas beidzās ar piedzeršanos, bērni nebija laimīgi. Tad kādu laiku neko nedarījām. Andris savā dzimšanas dienā parasti ir ārzemēs. Artūram paliks 18 gadu. Pamazām atļaujamies kaut ko līdzīgu svinībām.”
Varētu teikt, ka dažreiz šķiršanās ir labākais risinājums? “Labāka vienmēr būs pilna ģimene, ja vien tā nav ļoti destruktīva.”
Šķiršanās nebija viegls laiks
“Sieva viena nebija vainīga pie tā, ka nesatikām. Man bija 28 gadi un apziņa, ka laiks precēties, bet manī bija problēma – es baidījos tikt apvainots. To arī saņēmu. Mēs vienkārši nesaderējām. Es piedzimu Sibīrijā. Tur bērni nedzima bieži, tāpēc visi mani mīlēja un lutināja. Manī joprojām dzīvo priecīgs bērns. Savukārt viņa bija augusi ģimenē, kur tēvs ir alkoholiķis, un zemapziņā vēlējās, lai arī es tāds būtu. Viss, ko darīju, bija slikti. Beigās biju zaudējis savu mentalitāti, spēku, enerģiju. Pats nezināju, kas esmu. Mājās bija skandāli, dzeršanas, bērni vairāk uz ielas nekā ģimenē. Viņa iznīcināja ne tikai mani, bet arī puikas. Pagāja ilgs laiks, līdz izšķīrāmies, un tas nebija viegli. Šķiršanās bija labākais risinājums. Zēni strauji atguvās, iemācījās mammu mīlēt tādu, kāda viņa ir. Kopā dzīvojot, tas nevarēja notikt, jo bērni ļoti pārdzīvo vecāku nemitīgo nesaskaņu.”
Bijušais vīrs savai sievai atstāja arī iespēju saņemt bērnu pabalstus, jo šī nauda bija viņas vienīgie noteiktie ienākumi. Darbs medicīnā bija zaudēts alkoholisma dēļ.
Sabrukums vai garīgā prakse?
“Es gribu teikt, ka nesaskaņās visbiežāk vainojami meli. Mēs melojam ne tikai citiem, bet arī sev. Cilvēki var nesaderēt enerģētiski, bet, ja dzīvo patiesībā – nemelo sev un citiem –, pieņem sevi un otru tādu, kāds viņš ir, un, ja ir laiks sarunām, visu var atrisināt. Bet, ja divi cilvēki nespēj sarunāties par savām attiecībām, tad ir jāšķiras, jo viņi vienkārši ir sveši.”
Grūtajā periodā, kas turpinājās aptuveni desmit gadu, Ādolfs Šudeiķis nonācis līdz pilnīgam sabrukumam. “Fiziski vairs nevarēju uzrakt dārzā zemi. Baidījos pat uz veikalu aiziet. Cilvēka slimība ir bailēs. Mēs nevaram noslēpties paši no sevis. Baidījos no cilvēkiem, zaudēju draugus. Kad nonāk tiktāl, ir tikai divi ceļi – sabrukums vai garīgā prakse. Un tad vienā mirklī izjutu, kā šis ārprāts no manis iziet laukā. Piecus mēnešus bija tāda kā gaišredzība. Cilvēki manā tuvumā izveseļojās. Nonācu līdz meditācijai. Neko par to nesapratu. Tas bija Vangažu mežā. Pēc ilgstošām meditācijām vienu mirkli jutu, it kā būtu izsists stikls, tad redzēju dzeltenu gaismu, redzēju Mariju ar bērnu labajā pusē, kaut kādas dīvainas vibrācijas, kas mani it kā ievilka kaut kur iekšā, tad dzirdēju skaņu, it kā divas pagales sasitas kopā, un atgriezos teltī, kur fiziski atrados. Man it kā uzauga vēl viens stāvs. Tas bija laiks, kad bērni strauji piecēlās, kļuva spēcīgi, arī sieva mani vairs netraucēja. Varēju viņu pieņemt tādu, kāda ir. Tā bija viņas iespēja sākt mainīties. Taču viņa arvien vairāk nodzērās, jo nespēja manipulēt ar enerģijām un ļoti negatīvi ietekmēja, pat sagrāva bērnus. Puiši viņas tuvumā bija kā bez spēka – nevarīgi, nomākti. Tad arī pieņēmu stingru nostāju – ārstējies vai ej prom. Arī darbā tajā laikā notika nelaime – viņa “iešpricēja” nepareizas zāles diabēta slimniekam. Viņš nokļuva reanimācijā, bet sievu atlaida no darba. Tagad Latgalē viņa savā ziņā pat ir laimīga, jo dzīvo sev pieņemamākā vidē. Kaut gan patiesībā tas ir ārprāts – zem viena jumta mitinās viņas māte, brālis, viņa, un visi ienīst cits citu.”
“Ejiet un pārbaudiet paši”
Mēs visi nākam no bērnības, pārmantojot dzīves stilu, pieredzi, ideālus. Šodien neviens vairs nešaubās, ka svarīgi ir ne tikai pirmie dzīves gadi, bet arī bērna ieņemšana, viņa iznēsāšana. Neviens nešaubās, ka svarīga ir vecvecāku pieredze – viņu tikumi un netikumi, kas ietekmē nākamās paaudzes.
Piedot vecākiem, vecvecākiem, tā atraisot labo savā dzīvē, – tā ir nozīmīga pieredze, bet ar to vēl nepietiek. “Dzīvot – tas ir grūts un sāpīgs process, sevišķi, ja mūsu sākotnējā pieredze bijusi smaga. Ģimenē svarīga ir atklātība un miers, kas lielā mērā ir tieši sievietes rokās,” domā Ādolfs.
Atvadoties viņš citēja Budas vārdus: “Viss, ko jūs te dzirdējāt un redzējāt, nav patiesība, jo to teica Buda. Ejiet un pārbaudiet paši.” Vēl viņš piebilda, ka budists neesot, jo tas ir diezgan robusti un prasti. Viņš šo praksi mazliet pamēģinājis, pirms no tās atteicies.
