«Zemgales Ziņās» 19. martā bija publicēts raksts «Ko atklāj amatpersonu deklarācija?», kur kā vienīgais deputāts, kas aizpildījis likumā paredzēto deklarāciju, biju minēts es, tas ir, Jānis Bērziņš.
«Zemgales Ziņās» 19. martā bija publicēts raksts «Ko atklāj amatpersonu deklarācija?», kur kā vienīgais deputāts, kas aizpildījis likumā paredzēto deklarāciju, biju minēts es, tas ir, Jānis Bērziņš. Pārsteidz Annas Afanasjevas centība, labāk būtu bijis pagaidīt līdz 1. aprīlim un tad publicēt informāciju par visām amatpersonām. Vēl īsti nezinu, bet izzināšu, cik tiesīga A.Afanasjeva bija publicēt summas un noguldījuma vietas, jo iznāk, ka ar «Zemgales Ziņu» atbalstu un rīcību tiek atklāti norādīts noziedzīgajiem grupējumiem uz darbības lauku. Es pēc šīs publikācijas faktiski esmu neaizsargāts. Mani pārsteidz «Zemgales Ziņu» operativitāte. Un atkal pret mani. Nākamās dienas avīzē, tas ir, 20. martā, parādās raksts «Kā tik daudz dzīvokļu», kuru paraksta kaut kāda mistiska Lolita. Bet varbūt vīriešu dzimtes? Pārsteidz tas, ka manis iesniegtie materiāli tiek publicēti (paldies) vismaz nedēļu vai desmit dienas pēc to iesniegšanas, aizbildinoties ar vietas deficītu. Bet Lolita tiek avīzē nākamajā dienā. Rodas jautājums – kad viņa saņēma informāciju? Lai iesniegtu šādu rakstiņu un to publicētu, vajadzētu paiet vismaz nedēļai. Tātad Lolita informāciju ieguva daudz agrāk pirms 19. marta. No kā? Par manu dzīvokļu jautājumu konkurējošo sarakstu kandidāti jau runāja pirms pašvaldību vēlēšanām. Pēc pārrunām tas tika pārtraukts. Neesmu pārliecināts, bet, visticamāk, Lolita vai Lolits ir tās pašas vecās personas. Kaut arī raksts, manuprāt, ir anonīms, bez pamata, varētu uz to neatbildēt, bet īsumā pacentīšos sniegt informāciju, jo, lai to izdarītu pilnīgi, vajag vismaz vienu «Ziņu» lapu. Bet to man neatvēlēs. Ja atvēlēs, došu jebkuru informāciju par visu dzīvi, ja Lolitu tas interesēs, – arī par seksu, kā tagad ir modē, un pārējo intīmajā dzīvē. Vienu gan es gribētu – tikties aci pret aci ar Lolitu. Mani var sastapt katru otrdienu Lielajā ielā 20a no pulksten 18 līdz 20 LSDSP birojā. Otrs, ko es vēlētos no Lolitas – lūdzu, izpildiet līdz galam savu solījumu, kā jūs rakstāt: «Kamēr kāds nav pievērsies aprakstīt pilsētā dzirdētās versijas?» Tā jau ir šantāža. Ja Lolita mēneša laikā nevēlēsies ar mani tikties un sniegt publiski šo tā saucamo slepeno ieroci – redz iet runas, tātad afēras – , es būšu spiests vērsties tiesā par manis apmelošanu, par goda un cieņas aizskaršanu. Ja ir ko teikt, sakiet. Es par saviem rakstiem atbildu ar pilnu parakstu.
Tagad par Lolitu interesējošiem jautājumiem. Dzīvokli Brīvības bulvārī 28 mana nelaikā citā valstībā aizgājusī sieva saņēma no toreizējās LLA, nostāvot godīgi dzīvokļu rindā vairāk nekā 10 gadu. Pēc viņas nāves es ar meitu šo dzīvokli pārdevu. Likumā noteiktajā kārtībā izsolē iegādājos izdemolētu vienistabas dzīvokli P.Lejiņa ielā 5 – 6. Izremontēju. Meita tur padzīvoja, bet, tā kā šīs mājas projekts ir kopmītņu tipa – ēka ir drūma, nepatīkama, turklāt pašā pilsētas nomalē –, dzīvokli pārdevām un atkal izsolē iegādājāmies vienistabas dzīvokli un atkal izdemolētu un nolaistu Asteru ielā. Izremontēju, tur tagad dzīvo jaunākā meita. Jūs, Lolita, interesēs, kur es paliku, pārdodot dzīvokli Brīvības bulvārī 28. Redzat, tajos saucamajos laikos, ko dēvē par padomju, es strādāju samērā labi atalgotu darbu, katru gadu bijušajā kolhozā «Vienība» ņēmu apstrādāt hektāru lopu biešu – ravēju, retināju, rušināju –, rudenī nodevu un saņēmu, kā minimums, tajā naudā ap 5000 rubļu. Jūs arī to varējāt darīt, kaut 10 hektāru ņemt. Tad, lūk. Iekrāju naudu un nopirku nelielu mājiņu Aviācijas ielā 23. Bet tur neviens negribēja dzīvot – zema vieta, nav dzeramā ūdens –, un māja ilgu laiku stāvēja tukša. Vēl, lai jums neradītu izbrīnu par naudu, – es biju līdzīpašnieks SIA «Jelgavas kuģinieks» un, aizejot no tās, izņēmu savus ieguldītos līdzekļus un mājā Aviācijas ielā ierīkoju Valsts ieņēmumu dienestā oficiāli reģistrētu un Domes atļautu stikla darbnīcu, kur pats biju gan priekšnieks, bet faktiski arī vienīgais strādnieks. Stiklojot radās nelieli iekrājumi. Tā kā paliku viens (ņemiet to, Lolita, vērā, es vēl esmu brīvs), māju Aviācijas ielā pārdevu un nopirku vienistabas dzīvokli pilsētā. Ja vēlaties dzīvokli, lūdzu, cik vien sirds kāro. Tas tagad ar likumu atļauts. Vērsieties Jelgavas Domē, kur pie 117. kabineta ir saraksti par dzīvokļiem, kas tiek piedāvāti izsolē! Iesniedziet vajadzīgos dokumentus, piedalieties izsolē un dzīvojiet saulainu dzīvi! Es savā rīcībā absolūti neko nelikumīgu nesaskatu, un tāpēc mana sirdsapziņa ir mierīga. Zinu, ka «labvēļi» meklēs un meklēs dubļus manā dzīvē, rakstīs, gānīs, apmelos. Bet šajos desmit gados, kurus esmu politikā, pie tā visa esmu pieradis, proti, atšķirt, kas ir kas. Ceru, Lolita, uz drīzu tikšanos un ceru arī, ka «Zemgales Ziņas» manu skaidrojumu publicēs tikpat operatīvi kā Lolitas rakstu. Par vienu esmu gandarīts – laikraksts ar savu publikāciju parādīja mani no pozitīvās puses, tātad esmu izpildīgs, apzinīgs pastāvošo likumu ievērotājs. Pēc deklarācijas publicēšanas varat arī secināt, ka esmu saimniecisks cilvēks. Nu tīri vai kārtīgs pilsētas saimnieks. Vai ne?
P.S. Mēs, LSDSP Jelgavas organizācija un tās deputāti Domē, gan masu informācijas līdzekļos, gan personīgi Rāviņa kungam piedāvājām organizēt tikšanos ar vēlētājiem, lai varētu izrunāt sasāpējušos jautājumus. Pagaidām bez reakcijas. Mums nav ko baidīties. Vienīgais, ko pieņēmis Rāviņa kungs, ir izdot Domes lapu ar visu deputātu atskaitēm par paveikto. Es to neatzīstu, jo tā būs tikai pašu slavināšana, lieki izdota nauda ķeksīša pēc.
Ar cieņu – Jānis Bērziņš, Domes deputāts no LSDSP
