Kārlis Caune, Jelgavas Valsts ģimnāzijas audzēknis, jauktā kora «Skali» dziedātājs.
Nedēļa pilnībā bija pakārtota dziesmu svētkiem, tāpēc droši vien to pašu, ko es, var pastāstīt arī Jūlija, Sintija, otrs Kārlis, Mārtiņš vai jebkurš cits no mūsu kora. Gan man, gan citiem ļoti svarīgs būs gan sestdienas svētku gājiens, gan lielais koncerts Mežaparkā, taču milzīgs gandarījums ir uzvara finālskatē («Skali», uzvarot C grupas jaukto koru konkurencē, ierindojās to deviņu Latvijas vislabāko jauniešu koru skaitā, kas cīnījās par Lielo balvu – red.).Pirmdien uzzinājām dziesmas, ko «Skaliem» vajadzēja izpildīt finālskatē, proti – Ērika Ešenvalda «Manas mājas» un Ilzes Arnes «Daugavas krastā», bet kā izvēles dziesmu izraudzījāmies R.Paula un R.Blaumaņa «Tālavas taurētāju». Pēdējā dziesmā paredzēts solists, bet mums bija veseli trīs – Ivo Majevskis, Jānis Pētersons un Roberts Rumba (mūsu pašu «Skalu» puiši, iztikām bez pieaicinātiem spēkiem).Tā jau nu nebija, ka līdz pirmdienai minētās dziesmas būtu gluži svešas, bet tikai no šā brīža tās varējām sākt «drillēt» pa īstam, divus mēģinājumus dienā. Bijām noskaņoti tik kaujinieciski, ka varbūt pat būtu mēģinājuši vēl, bet bija jārēķinās ar diriģentes Maijas Brankas iespējām, jo līdz finālskatei tika arī viņas diriģētie mazie «Skaliņi» (apvienotais Jelgavas 4. pamatskolas un Valsts ģimnāzijas 5. – 9. klašu koris). Optimālo skanējumu meklējām mūsu pašu mājās – Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē –, uz Rīgu braucām tikai finālskates dienā.Tā kā pavasarī pabeidzu 11. klasi un nākamie svētki paredzēti tikai pēc pieciem gadiem, šie Skolēnu dziesmu svētki man sanāk pirmie un pēdējie. Tāpēc vien ir vērts pacensties – citas izdevības nebūs.Tā pienāca trešdiena, šīs nedēļas visatbildīgākā diena. Balsis iesildījām jau Jelgavā pulksten pusseptiņos no rīta, tad braucām uz Rīgu, cik nu varējām, tik iesildījāmies Mūzikas akadēmijā, jo pulksten 9.15 jau bija jābūt uz podestiem. Savā grupā dziedājām kā otrie. Tas ir labāk nekā pirmajiem, jo «latiņa jau uzstādīta», savukārt gaisa zālē vēl bija diezgan daudz, kas tik tveicīgā laikā nav mazsvarīgi.Pusotru stundu gaidot rezultātu paziņošanu, bija ļoti patīkami neviļus noklausīties publikas jūsmīgo sačukstēšanos – «vai dzirdējāt, kā «Skali» dziedāja!». Vakarā izpildījām S.Mences «No tālienes es pazinu». Rezultātus sola tikai sestdien, bet diriģente jau bija brīdinājusi, ka konkurence par Lielo balvu būs pārāk spēcīga, lai mums būtu pamats kļūt iedomīgiem. Vienalga bijām par sevi pārliecināti, bez pārliecības «Skali» nemaz nav iedomājami.Īstie svētki mums sākās tikai ceturtdien, jo vakarā pēc skates braucām uz Jelgavu, un Rīgas mājvietā iekārtojāmies tikai ceturtdien. Cēlāmies jau pulksten piecos, tad devāmies uz Rīgu, visu dienu mēģinājums Mežaparkā, bet vakarā gājām uz Kara muzeju… Nē, ne jau skatīties ekspozīciju, tik pārnopietni jau neesam, bet uz diskotēku, kas tur sarīkota dziesmu svētku dalībniekiem. Pašiem «tusiņš» piektdienas vakarā, bet gan jau pietiks spēka arī gājienam un lielajam koncertam.Ir jau tā, ka agrajos mēģinājumos balss vēl nav lāga iedziedājusies, tas pats attiecas arī uz finālskati, kur bija jādzied rīta agrumā. Gudrie teic, ka tādos gadījumos balss vai nu ir pilnīgi aizkritusi, vai pilnīgi dzidra. Atbildīgākajā brīdī laikam trāpījās tās dzidrās…Vienu gan varu teikt, un cik zinu, arī kolēģiem ir tāpat – fināldziesmas melodija ausīs skan pat tagad.
