Dūmakaina priekšpusdiena aprīļa sākumā. Jaunais talantīgais aktieris Artūrs Skrastiņš gaida atgriežamies gājputnus un stāsta par sevi.
Dūmakaina priekšpusdiena aprīļa sākumā. Jaunais talantīgais aktieris Artūrs Skrastiņš gaida atgriežamies gājputnus un stāsta par sevi. Mazliet ko citu, ne to, kas jau presē rakstīts.
Izrādes «Šveiks» jauniestudējums ir īsts jelgavnieku talantu triumfs. Līdztekus publiku piesaistošajai «Prāta vētrai» centrā ir A.Skrastiņš Šveiks, «Likteņdzirnu» Beisiks un citu Dailes teātra izrāžu varonis, arī Jelgavas 1. ģimnāzijas absolvents. Stāstīdams par sevi, viņš ir pārsteidzoši atklāts, prasmīgi izmanto pārdomu pauzes.
Šai laikā tieši pirms gada gaidīju gājputnus atgriežamies, atceras Artūrs. Un iedomājos: ja ieraudzīšu tos tad, kad gribu ieraudzīt, būs karsta vasara. Būs jauki laika apstākļi filmēšanai. «Likteņdzirnu» tapšana vēl nebija sākusies, tas bija aprīļa otrajā pusē.
Kādi ir tavi secinājumi par filmu, kad to noskatījies pats?
Tagad to atkal vajadzētu noskatīties, jo iepriekšējā reize bija diezgan pasen. Tas bija tad, kad to Jelgavā rādīja pirmoreiz. Un toreiz drīzāk uztraucos par skatītāju reakciju. Tā mani ļoti izbrīnīja. Biju uz filmu trīs reizes, un ikreiz bija citāda reakcija, arī Jelgavā pilnīgi citāda. Tovakar bija daudz jauniešu, kas reaģēja uz pavisam ko citu. Tas nozīmē, ka filma iedarbojas. Jauki! Tā jābūt. Starp vienaudžiem filmu skatās citādi nekā kopā ar mammu un tēti. Jaunieši baidās būt sentimentāli un patiesi. Tai brīdī ieslēdzas tāds kā bara instinkts.
Vai tā ir bijis arī tev pašam?
Jā, noteikti!
Skolā esot tā ja vēlies būt autoritāte, tev jābūt vai nu kā visiem, vai pilnīgi atšķirīgam. Bet nevar gandrīz, pa pusei. Kā tu domā?
Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā bērns audzis mājās. Es arī tagad skatos… Aldas (Artūra sievas) meita. Man «baigi» gribētos, lai mūsu atbilde uz viņas jautājumiem nebūtu: tas ir tā un tas tā. Bet, lai būtu var būt gan tā, gan citādi. Lai uzskatos viņa visam pieietu brīvi, nepastarpināti, demokrātiski. Man patīk bērni, kuru uzskati ir brīvi. Viņi nebaidās jau skolas gados izteikt savu viedokli. Viņi nebaidās no sevis tādiem, kādi viņi ir. Viss atkarīgs no paša cilvēka. Vai viņš ir tik kompleksains, tik nepastāvīgs, ka gribot negribot pakļausies tam bara instinktam vai arī gluži otrādi. Tas atkarīgs no ģimenes, no vides.
Cik tuvs Beisika tēls ir tev pašam?
Manī ir ļoti daudz no Beisika. Varbūt otrādi Beisikā ir ļoti daudz no manis.
Kā Vijas Artmanes frāzē «Teātrī»: dzīve ir tad, kad esi uz skatuves, un teātra spēlēšana ikdienas dzīvē?
Ar to starpību, ka teātrī var atļauties aizslēpties aiz kādas režisora uzliktas mizanscēnas vai kā cita. Kino ir tā ja tai brīdī nedzīvosi, tevi pieķers, ka tu melo. Filmējoties manīju, cik svarīgs ir pēdējais solis pirms kadra. Visa tā diena jāsāk dzīvot tā, kāds tu esi kadrā. Tur ir burvība, ko teātrī nevar atļauties. Aktieris būtībā ir sapņotājs. Un visu laiku viņš tā dzīvo. Visu laiku ir koķetēšana ar citu realitāti.
Vai arī dzīvē ārpus teātra un kino tu sapņo?
Tas man ir pat jādara. Nelūkojos uz dzīvi gluži caur sapņu prizmu, bet jāmāk lietas ieraudzīt kaut kādā paradoksālā griezumā. Ir tāda rozā briļļu pieskaņa. Dzīvei jāliekas interesantai. Nevaru atļauties dzīvot vienmuļu dzīvi. Man ir jāvāc šīs izjūtas, redzējumi, paradoksālās lietas.
Kādu tu redzi gudrību šķietami muļķīgajā Šveika tēlā?
Tā muļķība jau ir tā gudrība. Vienkārši, bet tomēr ļoti sarežģīti!
Tavs iecienītākais joks…
Man patīk Mērfija likumi. Tāds melnais humoriņš. Ar mani ir daudz humora gan es to izraisu, gan apkārtējie. Patīk dzīvot humora atmosfērā. Tad var neuztraukties, ka iet s**dīgi, jo būs vēl trakāk.
Kas tevi visvairāk kaitina, tracina?
Tieši vakar tā bija. Sēdēju virtuvē, runājām par gājputniem, ka nu jau tas laiks, kad vajadzētu parādīties. Pēkšņi dzirdu, ka ir… Lido, kliedz! Tāda skaidri saklausāma skaņa dzērves vai kas cits sāpīgi, izmisīgi kliedz. Gan aizlidojot, gan atlidojot. Pielecu kājās. Tāda apmākusies debess. Nevaru viņus redzēt! Jo priekšā ir balkona malas (Artūrs ar žestu gaisā uzzīmē četrstūri). Jūtu, tepat kaut kur viņi ir, kliedz, bet nevaru redzēt. Tas mani satracināja. Tas, ka tu ar iztēli vai jutekļiem kaut ko mani, bet redzējums ir tik ļoti ierobežots un tu nevari piekļūt tuvāk. Tā ir problēma uz katra soļa.
No kā tu baidies?
No sevis. Vislielākie sūdi, ko es dzīvē varu sagaidīt, noteikti nāks no manis paša. Ievārīšu putru, ko nevarēšu izstrēbt… Pārējais viss ir pārdzīvojams.
Kad visstiprāk raudāji?
Tā, kā to darīju agrāk, vairs neraudu. Mazāk jāčurā varbūt. Bet pēdējoreiz… Gluži stulbā situācijā. Tā bija «Šveika» pieņemšanas izrāde. Biju nobijies pirms tās, nemierīgs klīdu pa teātri. Trīs minūtes pirms izrādes, bet jūtu, ka pacelšos gaisā un laidīšos prom… Pretī nāk Agnese Zeltiņa.
Viņa, redzot, kādā ģīmī esmu, saka: «Neuztraucies. Lai Dieviņš tev stāv klāt. Viss būs labi!» Viņa aiziet, un man asaras sāk līt aumaļām. Nezinu, no kā… No stresa, no bailēm, no pateiktā… Man gāzās ārā. Visvairāk gribēju, kaut pārietu. Būtu interesanti Šveiks stāvētu un raudātu. Bet es atkal sajutos drošs. Pārgāja, notrausu asariņu, gāju uz skatuves. Bija vairs ne bailes, bet skumji. Sapratu, ka ir sajūtas, ar kurām nevajag iet uz skatuves. Jāmeklē pozitīvā stīdziņa. Taču šoreiz man bija tādas skumjas, kas palīdzēja, Šveikam jau ir tāds skumjš tas smaidiņš. Viņš nespēj ietekmēt to pasauli, un ja karojam, tad līdz galam. Tā ir reti, ka tā emocija ir tik pareiza. Tobrīd tā atnāca nez no kurienes.
Kur smelies dzīves gudrību?
Daudz dod apkārtējie cilvēki. Neesmu tik daudz izlasījis, lai būtu īpaša grāmatu gudrība. Es ļoti reaģēju uz dzīvi, tās norisēm. Teātrī ir ļoti daudz garīgi bagātu cilvēku!
Vai tev ir kāda sapņu luga un loma?
Nav sapņu. Viss vēl priekšā. Eduards Pāvuls saka viss nospēlēts. Es gribu spēlēt visu sākot ar Hamletu, kas jau piedāvāts, beidzot ar Edgaru. Noskatos jauku izrādi gribu tajā spēlēt.
Smaga klasika nebiedē?
Biedē, biedē. Un biedē tas, ka «Dailē» tūlīt Kroders iestudēs «Pūt, vējiņi!», un man jāspēlē Gatiņš. Biedē, vai sevī atradīšu ko tādu, ar ko būtu interesanti šo klasiku spēlēt. Tas ir klupšanas akmens. Klasikā ir tik daudz vārdu, neapgāžamu patiesību, no kurām ir bail. Patiesības, kas jau nosauktas vārdā. Piemēram, Šekspīrs, kas sastāv no vieniem aforismiem. Arī Rainis… Tajā brīžiem dominē dzeja, ne dramaturģija. Grūti to spēlēt.
Kurš no mākslas veidiem tevi aizrauj līdztekus teātrim?
Mūzika! Esmu tajā izvēlīgs. Diapazons ir plašs gan klasika, gan popmūzika , bet ar daudziem izņēmumiem. Nepieņemu sintētisku mūziku.
Kādu redzi Jelgavu?
Ar Jelgavu man šobrīd nav attiecību. Tā ir tikai dzīvesvieta. Ir vēl tāds moments. Vakar biju Zanderu kapos, braucu atpakaļ ar autobusu, un tā perspektīva… Šausmas. Apcirptie koki, mājiņu rindas. Domāju kā gan es to varu iemīlēt?! Nevaru. Man patīk Cēsis, Aizpute, Kuldīga… Man patīk Jelgava no otras puses tiltam pāri, pils, patīk pasēdēt Lielupes krastā. Bet, braucot no Dobeles puses, nepatīk. To visu gribētos noslaucīt un sākt veidot no jauna. Es apbrīnoju dažus cilvēkus. Lolitu Muižnieci, Agri Krūmiņu. Viņi raujas uz pusēm un sastopas ar īstām provinces problēmām. Ne mākslinieciskā ziņā, bet sīkumos. Pilsēta viņu darbā nav ieinteresēta. Tad, kad uzvar kādā festivālā, kad avīzē kāds rakstiņš parādās, uz brīdi kāds sarosās. Bet tikai uz brīdi. Rīgai sejas vaibsti ir savākti no visām pusēm, bet tomēr kopējā seja ir ar savu elpu, smaržu. Jelgava? Vietai nav nozīmes, nozīme ir tam, ko tu dari. Skumji, bet negribu būt nepatiess.
Vai tu gatavojies būt par aktieri?
Jā, gāju uz to.
Ko novēli tiem, kam tas vēl priekšā?
Nezinu. Tiem, kas šogad beigs vidusskolu, ir ļoti konkrētas iespējas. Kultūras akadēmijā uzņems Dailes teātra astoto studiju. Šogad aktieru kursu tieši Dailes teātrim. Jūlijā laikam varētu būt iestājeksāmeni. Tagad iespēju ir ļoti daudz. Nezinu, kas būtu, ja pats savulaik nebūtu ticis. Varbūt strādātu citā sfērā. Manuprāt, apzināti gribot kaut ko un jūtot vēlēšanos, nav šķēršļu.
Kas tu būtu, ja nebūtu aktieris?
Režisors (smiekli). Nezinu… Skolotājs varbūt.
Aldziņa maza…
Aktierim arī nav liela.
Dzīve varbūt neinteresantāka…
Viss ir tā, kā tu pats veido to dzīvi.
Bet iedomājies, ko tu pats esi darījis skolotājiem, un tagad tev to pašu…
Nepieļautu. Es būtu labs skolotājs.
