Atraduši, par ko piesieties! Arī šādas atsauksmes nācās dzirdēt saistībā ar nesmukumu ap Ozolnieku stadionā izraktās un Domes priekšsēdētāja dēla īpašumā nogādātās zemes kravām. Nekāda dižā skāde, protams, nevienam nav nodarīta, turklāt Mārim Aināram nevajadzētu īpaši uztraukties – viņš Ozolniekos ir cienīts un mīlēts vadītājs, kura reputācijai dažas dēlam piespēlētās zemes kravas nekaitēs.Droši vien arī likumiski viss ir kārtībā, jo nav iespējams uzrakstīt pantu, kas aizliedz priekšnieka dēla dīķi aizbērt ar pašvaldības zemi. Tā ir ētika un godaprāts, kuru normatīvajos aktos iekļaut grūti. Runa, kā allaž, ir par principu. Tā ir robeža starp «mans» un «mūsu» vai pat «mans» un «jūsu», kuru diemžēl tik daudzi no mums joprojām nejūt. Vai tā būtu pašvaldības stadionā izraktā augsne (ja vien piedāvātu, to droši vien ar prieku paņemtu ne viens vien novada iedzīvotājs), vai ar darba auto izmesti līkumi, ģimenes lietas kārtojot, vai kādreiz mājās aiznesta kaudzīte biroja papīra. Izpratne par «mans», «tavs» un «mūsu» klibo arī tad, kad vieglu roku bez konkursa labā darbā «savā» kantorī darbā tiek iekārtots radinieks. Nerunājot par gadījumiem, kad kabatās ripo viegli paņemami simti, tūkstoši un pat miljoni. Līdz šim vieglumā, ar kādu šī robeža tiek pārkāpta, nereti vainots vēsturiskais mantojums – sak, esam taču auguši un dzīvojuši laikā, kad viss piederēja visiem un nevienam. Tomēr no augstos amatos ieceltiem, kur nu vēl sabiedrības ievēlētiem cilvēkiem taču negaidām darbošanos «labākajās» padomju tradīcijās. Viņiem jābūt tādiem, kas ir paraugs citiem, un tādiem, kas savas kļūdas atzīst, nevis bērnišķīgi dusmojas uz «ļaundariem», kuri tās ar avīzes starpniecību nesuši gaismā.
