Jaunībā jau laikam cilvēkam daudzas lietas vienkārši paslīd garām. Pavisam nesen pamanīju, ka gar manu māju lidinās zaļā vārna – tas taču ir liels retums.
«Jaunībā jau laikam cilvēkam daudzas lietas vienkārši paslīd garām. Pavisam nesen pamanīju, ka gar manu māju lidinās zaļā vārna – tas taču ir liels retums. Nekad agrāk nebiju tā pievērsusi uzmanību putniem. Arī cekulainā zīlīte mēdz te iegriezties. Un tad nu es pakaisu graudiņus vienā mājas pusē un otrā – lai taču putniņiem tiek,» teic Olgas tante, par kuru putniņi jau daudz neko nevar pastāstīt, bet cilvēki, kuriem viņa tikpat dāsni palīdzējusi, Upenieku mājas un Olgas tanti atminas bieži.
Palīdzības istaba Upeniekos
Sidrabenes pagasta Upeniekos pavisam vienkāršā lauku mājā, kur dzīvo vairākas ģimenes, var sastapt arī Olgu Litvinu. Miteklis vienkāršs, jo ko nu lauku cilvēkam lielu vajag. Bet Olgas tante ved mūs cauri koridoram, virtuvei, kādai istabiņai, līdz nonākam telpā, ko pati saimniece sauc par palīdzības istabu.
Pirms trim gadiem Olga, draugu mudināta, pirmo reizi apmeklēja Sarkanā Krusta Jelgavas mājas: «Esmu no tiem cilvēkiem, kas nevar mierā nosēdēt, man allažiņ vajag kaut ko padarīt. Tā iesaistījos Sarkanā Krusta darbā un sapratu, ka varu būt noderīga.»
Lielākā palīdzība, ko var sniegt Sarkanais Krusts, ir dažādi humānās palīdzības apģērbi un apavi. Olga atminas, ka sākumā ņēmusi plecu somu, likusi tajā mantas un vedusi uz savu Sidrabeni: «Neesmu jau es ar’ nekāda jaunā, bet kustēt varu un kādu pauniņu atnest no pilsētas man nav grūti. Mums tak te ir tādi cilvēki, kas vairs nespēj mērot ceļu līdz pilsētai. Tā es vadāju mantas un stāstīju ļaudīm par organizāciju. Daudzi apdomājās, un nu jau manā lauku punktā ir ap 25 biedriem, par kuriem rūpējos. Atsaucības dēļ Jelgavas Sarkanā Krusta vadība nolēma, ka var ik pa laikam atvest uz manu māju kādu lielāku daudzumu drēbju un apavu, ko te ļaudīm izdalu. Nāk pie manis sidrabenieki un izvēlas sev vajadzīgo. Man jau pašai no tā neko nevajag – kur tad es veca to likšu –, bet citiem noder.»
Ne jau visas mantas nāk no Sarkanā Krusta. Atsaucīgi ir arī vietējie cilvēki, piemēram, Velta Pavāre un Liela Liepa ziedojušas daudz drēbīšu.
Tējiņa pret temperatūru
Olgas tante ir no tām «čadīgajām» sieviņām, kas neapmierinās tikai ar piedāvāto: «Mums jau te visādi cilvēki apkārt dzīvo – ir gan trūcīgi, gan paslinki, bet es jau nevaru atteikt nevienam. Vasarā salasu tējiņas, lai ziemā ir ko izdāļāt. Atnāk kaimiņiene un saka – bērnam temperatūra, vai nav kāda tējiņa, kas palīdzētu. Viņi jau zina, ka ir.»
«Re, plauktā sakrauti ķirbji. Man patīk rušināties pa dārziņu, bet vai tad mēs ar vīru to visu varam noēst! Man jau nav žēl. Viena kaimiņiene audzina vairākus bērniņus, bet pati nu dikti negrib dārziņu uzturēt. Jauns cilvēks, bet nav to apgriezienu. Atnāk vakarā un saka, ka nav ko bērniem ēst uztaisīt. Nu tad gurķīti, ķirbīti, burkāniņu iedodu. Jāizlīdz jau cilvēkiem.»
Olga ir arī aktīva šuvēja – mājās plauktiņā stāv pašas darinātas bērnu mantiņas, ko dāvāt trūcīgajiem bērniem. Viņa pati šuj arī gultas veļu un citas lietas. Šujmašīna gaida arī tos, kas Olgas mājās paši ko grib darināt.
Lauku cilvēkam citas rūpes
Olga apguvusi arī aprūpes darbu – klausījusies lekcijas par šo tēmu un tagad var palīdzēt vietējiem cilvēkiem: «Ir man te tāds draugs un draudzene, kuriem mana palīdzība ir nepieciešama. Laukos jau ar aprūpi nesaprot to pašu, ko pilsētā, – es jau neskrienu trīs reizes dienā viņus apčubināt. Te cilvēkam vajag kādu, ar ko aprunāties, – dzīvo onkulis viens pats, garlaicīgi viņam. Es aizeju palasu grāmatu priekšā (pašam jau vairs nav tās iespējas), aprunājos, nomierinu un uzmundrinu. Tā mēs te dzīvojam, un, kamēr vien es varēšu kustēt, no sava ierastā dzīves ritma neatteikšos.»
Spraigais dzīves ritms
Šķiet, Olgas tante visu mūžu bijusi kā neremdināms velniņš – vienmēr aktīvi iesaistījusies dažādos notikumos un tagad atzīst, ka nožēlo vienīgi to, ka nav izdevies iegūt Mākslas akadēmijas izglītību: «Man ļoti padevās zīmēšana, ļoti patika arī mācīties. Gribēju kļūt par gleznotāju, bet viss sagriezās tā, ka tomēr nekļuvu.»
Olga jaunības dienās ar komjauniešu ceļazīmi devās uz Kazahstānu veikt sabiedriskos darbus un atgriezās tikai pēc pieciem gadiem, kad mācīties jau bija par vēlu. Tad viņa izdarīja vēl kādu pārgalvību – devās dienēt armijā. Divus gadus Tosmārē Liepājas rajonā armijas pilsētiņā ar šauteni rokās sargāja raķešu ražotni. Tolaik par to nedrīkstēja runāt – dažas armijas meitenes, kas par savu «darbu» bija izklāstījušas kavalieriem, tā arī pazuda uz neatgriešanos. Pēc armijas Olga apprecējās, sāka strādāt kolhozā, audzināt bērnus, un tā dzīve ritēja. Bet vecumdienās Olga vienalga nespēj zaudēt savu dzīves ritmu.
