Mans sapņu šoferītis saka «paldies» un «lūdzu» saviem pasažieriem, neskatās dusmīgi uz tantiņu, kas ilgāk meklē braucienam vajadzīgos santīmus, un neburkšķ uz onkuli, kas sajaucis autobusus.
Mans sapņu šoferītis saka «paldies» un «lūdzu» saviem pasažieriem, neskatās dusmīgi uz tantiņu, kas ilgāk meklē braucienam vajadzīgos santīmus, un neburkšķ uz onkuli, kas sajaucis autobusus.
Mans sapņu pasažieris saka «lūdzu» un «paldies» šoferītim, neliek savas lielās somas tieši autobusa ejā, negrūstās, neuzskata sevi par vienīgo braucēju un novēl šoferim labu ceļu izkāpjot.
Mans sapņu autobuss ir no gumijas, tas spēj piepūsties lielāks katrā tajā reizē, kad pasažieru skaits dubultojas un trīskāršojas, tajā pietiek vietu pat tad, ja braucēju skaits ir daudz lielāks par paredzēto, un tas negrab kā veca lūžņu kaste, šķērsojot vismazāko grambiņu.
Reizi desmit dienās sapņi piepildās, un autobusam pie stūres sēž sapņu šoferītis – uzsmaida autobusā iekāpušajiem, pasaka «lūdzu» un «paldies» (nu vismaz vienu no tiem) un laipni paskaidro maršrutus sajaukušam pasažierim, ka līdz viņam vajadzīgajai pieturai jābrauc ar citu autobusu.
Reizi desmit dienās sapņi piepildās un kāds pasažieris(-e) šoferītim uzsmaida un saka «Labdien!» un izkāpjot mundrā balsī autobusā palikušajiem novēl: «Laimīgu ceļu!»
Taisnības labad jāteic, ka sapnis par sapņu autobusu vēl ne reizi nav piepildījies pilnībā. Kāds mīnuss paliek vienmēr. Te gaisa par maz (kas, loģiski, ja ejā, kas platumā domāta, lai pa to pārvietotos viens cilvēks, uz katru pusmetru stāv 2,5 cilvēkvienības), te auksts, te tik karsts kā siltajās zemēs (bet apģērbi mūsu klimatam piemēroti), te sajūta, ka autobuss sava tehniskā stāvokļa dēļ līdz galam varētu netikt…
Tā nu gaidu, kad reiz piepildīsies visi trīs sapņi. Kas zina, varbūt paveiksies un tas notiks vienlaicīgi – šoferītis uzsmaidīs laipnam pasažierim un lūgs viņu iekāpt gumijas autobusā!
