Aicinot aiziet uz Jelgavas muzeju un aplūkot gleznotājas Māras Kažociņas darbu izstādi, es vienlaikus aicinu ieskatīties mūsu glezniecības vēsturē, kas šodien jau daļai mākslas cienītāju ir maz vai pat gluži nezināma.
Aicinot aiziet uz Jelgavas muzeju un aplūkot gleznotājas Māras Kažociņas darbu izstādi, es vienlaikus aicinu ieskatīties mūsu glezniecības vēsturē, kas šodien jau daļai mākslas cienītāju ir maz vai pat gluži nezināma.
Laiks tagad ir dīvaini steidzīgs – ik dienas bezgala daudz notikumu, kuros esam vai nu daļēji iesaistīti, vai arī tie skar mūs tieši, tādēļ liekas, ka laiks ir sarucis, gadā nav vairs 365 dienas, bet varbūt tikai simts. Šā iemesla dēļ nemaz negribas ticēt, ka Māra Kažociņa vairs nav mūsu vidū jau 12 gadu.
Šeit mazliet jāpadalās manās personīgajās atmiņās, kurās sava vieta ir šai māksliniecei un kuras, iespējams, palīdzēs atklāt gleznotājas personību un daiļrades īpatnības.
Tas bija tais laikos, kad Rīgā tikko sāku savu muzejnieka karjeru. Daļa, kurā strādāju, rīkoja ne tikai lielās republikāniskās izstādes, bet arī provincē. Tā nu reiz man bija uzdevums palīdzēt aizvest Māras Kažociņas darbus uz Cesvaini. Ceļš līdz turienei ar visai klabeklīgu “rafiņu” bija garš un ļāva izrunāties un vienam otru iepazīt. Nevaru paspīdēt ar labu atmiņu, tādēļ mūsu sarunas nespēju atcerēties un melot vai sacerēt tās negribu. Māra Kažociņa bija tik atklāta, atvērta un patiesa, ka jebkāda falšība nozīmētu necieņu pret viņu. Māksliniece dzīvoja ar lielu ieinteresētību par dzīvi. Likās, ap viņu virmo īpaša gaisotne, ko veidoja viņas mūžīgais smaids, laipnība un garīgums. Pirmsākumos man šķita dīvaini, ka Māra Kažociņa visu dara ar vienu roka, otra nez kāpēc nez kur ieslēpta, visbiežāk dāmu rokassomiņā, un ar vienu roku paveic visu tik veikli un prasmīgi, ka otra nemaz nav vajadzīga. Var pat teikt, ka otras rokas viņai faktiski nebija. Tādēļ tas liekas vēl apbrīnojamāk, ka šā iemesla dēļ Māra Kažociņa nebija apvainojusies uz dzīvi un radīja ārkārtīgi romantiski piepaceltus darbus, kuros slavēja dzīvi kā brīnumu, kurā ik brīdi notiek kaut kas pārsteidzošs.
Arī Jelgavas izstāde atklāj mākslinieci kā romantiķi. Gleznotāja bija no tiem cilvēkiem, kas draudzējās ar zinātniekiem. Vecāka gadagājuma cilvēki atcerēsies septiņdesmito gadu strīdus starp tā saucamajiem fiziķiem un liriķiem. Vai dzīve jāuztver tikai racionāli, vai nepieciešams arī pasapņot? Diskusijas bija karstas. Arī Māra Kažociņa ar savām gleznām piedalījās šajās vārdu kaujās. Kā redzams no gleznām, neilgu laiku māksliniece apbrīnoja zinātnieku domu pasauli. Pat krāsas kļuvušas nosacītas, tām ir tikai dekoratīva nozīme, lai attēlotu, kā šīs racionālās pasaules ļaudis mērķtiecīgi ceļas pa spirāles kāpnēm uz augšu. Tā nav modernizēta pasaku garā pupa, lai kāptu pie Dieva un izzinātu Zemes noslēpumus. Nē, tas ir slavinājums cilvēka domas varenumam, viņa racionālajam prātam, kas pats pēc savas gribas ietiecas neizzinātās pasaules labirintos. Māras Kažociņas uzskati pakāpeniski mainījās. 1977. gadā gleznotais darbs “Uldis” jau rāda, ka šajā eksaktajā pasaulē parādās ne tikai krāsas, bet arī emocijas. Vēlāk droši vien zuda ticība cilvēka prāta visvarenībai, un gleznotāja arvien lielāku vērību pievērsa jūtām. Arvien lielāku vietu viņas darbos ieņēma gaisma, saule. Tā apņem cilvēku visu. Ir tikai silueti. Gaisma iemirdzas vienkārši veidotās ainavās – upes līčos, pieguļā, ozola žuburotajos stāvos, ik solī.
Māras Kažociņas ceļš mākslā atspoguļo cilvēka atklāsmes ceļu – no prāta dominantes līdz emociju akcentēšanai. Šodien mēs sacītu – viņa ir aptvērusi, ka ne viss ir izzināms, izprotams ar vēsu racionālu aprēķinu. Pasaulē ir tik daudz neizprotama, ka cilvēkam var palīdzēt zemapziņa, nojautas, irracionālais.
Tāda ir arī Māras Kažociņas glezniecība, tik atšķirīga tradicionālajai tonālajai glezniecībai. Sešdesmitajos gados liekas, ka mākslinieces darbi ir grafikas ar līniju uzvērumu, ar krāsu tikai kā dekoratīvu palīglīdzekli, tad pakāpeniski ienāk vairākas krāsas, līdz pēdējā gadu desmitā, izzūdot zīmējumam, līnijai kā mākslas darba valdniecei, dominē krāsu tonālās variācijas, kas dod gleznām poētisku skanējumu.
