Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs labā noskaņojumā sagaida mūs savā dārzā un cienā ar alu, piebilzdams, ka izbauda godam nopelnīto atvaļinājumu, kas tā īsti nesācies, jau drīz beigsies.
Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs labā noskaņojumā sagaida mūs savā dārzā un cienā ar alu, piebilzdams, ka izbauda godam nopelnīto atvaļinājumu, kas tā īsti nesācies, jau drīz beigsies.
Vienalga, ja reiz atvaļinājumā, tad atvaļinājumā – arī sarunas laikā norobežojamies no ikdienas notikumiem darbā. Māris Ainārs gan teic, ka ieradāmies dienu pēc kundzes jubilejas svinībām, tāpēc abi esot mazliet saguruši, tomēr, šķiet, enerģijas un labas humora izjūtas viņam nekad netrūkst.
Katram puisim savs ierocis
Par savu ierašanos ar pirmo brēcienu Māris Ainārs plašajai pasaulei signalizēja Dobeles slimnīcā 1941. gadā. Tas Latvijai nebija mierīgākais laiks, tādēļ toreiz mazā Māra bērnība un skolas gaitas saistījās ar nemitīgu pārcelšanos. “Esmu mācījies daudzās skolās. Pirmā bija Saukas pagastā, šķiet, tas ir Jēkabpils rajonā. Mani uzaudzināja vecāmāte. Viņas un vectēva mājās “Znotiņi” tad arī apmetāmies,” atminas Aināra kungs. Viņš joko, ka tagad esot kauli stīvi, jo no mājām uz skolu tika iemīta deviņus kilometrus gara taka.
“Esmu padomju laika cilvēks. Tēvam piesprieda 25 gadus “atsēdēt” par dzimtenes nodevību, tādēļ mana skološanās bija paša rokās un arī vecāsmātes rūpe.” Par omi Māris Ainārs runā īpaši sirsnīgi, piebilstot, ka viņa tika saukta par Mīļo, jo tāda patiešām bijusi.
Otrā skola, kurp Aināra kungs devies līdzi pirmajai skolotājai Zentai Bruņiniecei, bija Džūkstes skola – atgriešanās dzimtajā pusē. Tas bijis pēc kara. Tolaik puikām nebija sunīšu, lācīšu vai citu rotaļlietu. Viņi spēlējās ar īstiem ieročiem, patronām un spridzekļiem. Tikai laimīgā kārtā palikuši dzīvi. “Kas gan tas bija par puisi bez sava ieroča!” Toreiz tā šķita arī otrklasniekam Mārim, kura pistole netīšām cauršāva dienasgrāmatu, un skolotājiem nācies iegalvot, ka to uz kārā zoba paņēmušas žurkas.
Pēcāk atkal sekoja skolas maiņa. Uz jautājumu, vai skolnieks Māris bijis teicamnieks, Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs smejoties atbild: “Kur nu teicamnieks! Nē, nebija man tādas vājības! Drīzāk biju palaidnieks.” Taču biežā pārcelšanās vēlāk arī uz Slampi, tad Krimūnām saistīta ar toreizējiem laikiem. ” Zentas Bruņinieces vīrs, mans krusttēvs, bija “leģītis”, tāpēc ilgstoši vienā vietā nevarējām uzturēties.”
Labs sarunu biedrs par mazajiem HES
Savu pirmo darba rūdījumu viņš guva, kad vēl nebija pienākuši saldie sešpadsmit. Taču jāuzsver, ka pirmā un vienīgā darba vieta Aināra kungam bijuši Ozolnieki. Tiesa, sākumā kādreizējā melioratoru galvaspilsētā bija jāsamierinās ar pavisam pieticīgu amatu un fiziski smaga darba ilgām stundām. Pēc tam, kad Māris Ainārs bija cītīgi strādājis, līdzinot granti aiz ekskavatora, viņš varēja pats sēsties pie spēkrata “vadības pults”. “Tagad jūtu, ka kreisā roka ir spēcīgāka – uztrenēta, grozot ekskavatora stingro kloķi. Biju ašāks zēns, gribējās arī veiklāk strādāt.” Tolaik Māris Ainārs mācībām neuzgrieza muguru. Viņš turpināja skoloties Mālpils tehnikumā, taču tālāk par trešo kursu netika. Bija jāiet dienēt.
Pēc atgriešanās Māris Ainārs Jelgavā absolvēja pirmo maiņu vidusskolu un pēcāk arī LLU tagadējo Lauku inženieru fakultāti inženiera hidrotehniķa specialitātē. Var just, ka kungam sirdij tuvas tēmas, kas saistītas ar meliorāciju, mazajiem HES un tamlīdzīgām lietām. Viņš arī neslēpj, ka agrāk hidrotehnisko būvju celtniecība bijis kā hobijs. “Tagad valstī meliorācijai nepievērš pietiekamu vērību. Kad būs viens kārtīgs lietains rudens, par to atcerēsies,” domā Māris Ainārs un piebilst, ka Latvijā vispār katastrofāli trūkst kvalificētu inženieru hidromelioratoru.
Dzīvē – viss pa plauktiņiem
Šķiet, Māra Aināra dzīvē viss ir kā pa plauktiņiem salikts. Pēc studijām augstskolā viņš kādā pasākumā, viesojoties pie Bruņinieces kundzes Talsu pusē, sastapa savu nākamo sievu Ināru. Viņu laulībā dzimuši divi dēli – Uldis un Sandis. Abi nu jau ieguvuši maģistra grādu un sastapuši savu otru pusīti. “Uldim ir tieši tāda izglītība, kādu vajadzētu pagastvecim – sabiedrības vadība, taču viņš vairāk interesējas par informātiku un poligrāfiju,” teic tētis. Nedz viņš, nedz mamma nav īpaši mudinājuši mācīties. Dēli paši sapratuši, ka bez izglītības mūsdienās nevar iztikt. Vai Māris Ainārs ir stingrs tēvs? “Dažreiz, kad sadusmo, tad jā. Bet viņi vienalga mani neklausa (smejas – D.L.)!”
Par sevi Aināra kungs teic, ka esot slinks, par piemēru rādot savu “dāču”, kas tāpat kā Rīga nekad nav gatava. “Jau sen vajadzēja būt pabeigtai mājai, bet allaž vairāk iegrimstu darbā, tāpēc nekam citam neatliek laika.”
Bet par darbu Ozolnieku novada Domē šoreiz nerunājam. Aināra kungs ir devies godam nopelnītā atvaļinājumā, kaut gan vajadzības gadījumā ir “uz strīpas” arī darbā. Starp citu, sākumā Māris Ainārs ne par ko nav gribējis kļūt par pagastveci. 1989. gadā viņš pierunāts un piekritis kādu gadiņu iemēģināt pagastveča krēslu. Tas, šķiet, bijis īstais, jo šogad Aināra kungs svinēs apaļus piecpadsmit Ozolnieku vadītāja amatā. Arī viņa sapņi saistās ar loloto un posto “bērnu” – Ozolniekiem: “Lai mums izdotos sakārtot ūdens iegūšanas tehnoloģiju! Panāksim, ka Ozolnieku vidusskolā būs “forša” sporta zāle, būs arī peldbaseins…” Jūtams, ka par to Aināra kungam stāstāmā ir daudz, taču ievērojam vienošanos – šoreiz par darbu nerunāt. “Kādi man pašam sapņi? Nu kas gan man trūkst? Man viss ir! Pat paša rokām “dāča” top, pirts ir jau gatava.”
Sportiskais un veselīgais pagastvecis
Toties Māra Aināra rīti atvaļinājumā ne ar ko neatšķiras no darbdienu rīta cēliena. Lai nedomājam, ka pagastvecis mānās, viņš parāda mobilajā telefonā uzstādītu modinātāju uz pulksten 5.35. Tad kungs ceļas un dodas sportot uz Veselības taku. Tiesa, pērn rudenī, vēlu peldoties atklātā ūdenstilpē gūtā ceļa trauma liedz skriet, tādēļ Māris Ainārs apmēram desmit apļu soļo. “Tur no rītiem ļoti patīkami – viss mostas, parādās saulīte. Arī labas idejas iešaujas prātā. Tikai divreiz treniņjakai kājas pieauga,” smej sportiskais vīrs. Dažkārt pēc sportošanas viņš aprunājas ar saviem labiem paziņām – kokiem. Māris Ainārs arī ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas uz sevis pārbaudījis koku enerģiju, spēju uzlabot noskaņojumu, noņemt, piemēram, galvassāpes un stresu. Vēl jautāts par hobijiem, Aināra kungs ar smaidu sāk uzskaitīt, ko viņš nekolekcionē un ko nedara. Viņš vēlas vairāk iepazīt Latviju vai arī atslodzei no darba doties sēņot, kaut arī pats atšķirībā no citiem parasti mājup atgriežas ar tukšu groziņu. Toties enerģijas pilns un kārtīgi izstaigājies. Aināru ģimenei ir kāda tradīcija: reizi gadā augustā visi sapulcējas pie jūras, lai atzīmētu gada laikā gūtos panākumus, kā arī uzspēlētu bumbu, palaistu pūķi, izmēģinātu viļņus ar vējdēli. Vēl Māris Ainārs sācis lasīt grāmatas.
Iespējams, sportiskais dzīvesveids aiztaupījis ne visai patīkamās vizītes pie mediķiem, jo, kas to būtu domājis, – Aināra kungam ir bail no ārstiem un frizieriem, tāpēc ka gan vieni, gan otri tērpjas baltos halātos! Taču, ņemot vērā to, ka no friziera nav iespējams izvairīties, kungs izvēlas frizētavu, kur apkalpojošais personāls tērpies brīvi. Grūti gan noticēt tādām bailēm, jo, kā viņš pats teic, jaunībā dažādās trakulībās iesaistījies, piemēram, studiju laikā kopā ar citiem “hidriķiem” pa nestabilām kāpnītēm, kas vijās gar nama ārsienu, rāpies pie agronomu meitenēm. “Kā mums tas toreiz izdevās? Nezinu! Tagad es to vairs nevarētu izdarīt.” Kā jau visiem jaunībā, arī Mārim Aināram bijušas visādas muļķības un pārgalvības, bet visas jau nevarot stāstīt!
