Protams, ja kāds ir kļuvis par narkomānu, nelaime ir liela, tomēr, izrādās, situācija nav bezcerīga. Latvijā ir vairākas vietas, kur no šīs slimības ārstē. Viena no tām ir Rindzeles Narkomānu rehabilitācijas centrs.
Protams, ja kāds ir kļuvis par narkomānu, nelaime ir liela, tomēr, izrādās, situācija nav bezcerīga. Latvijā ir vairākas vietas, kur no šīs slimības ārstē. Viena no tām ir Rindzeles Narkomānu rehabilitācijas centrs. Aizbraucis uz turieni, lūdzu uz sarunu iestādes direktoru MĀRI MALVESU.
Vispirms gan jāpaskaidro, ka Rindzeles centrs atrodas Tukuma rajonā netālu no Engures vecā muižā. Jau padomju laikos tajā sāka ārstēt alkoholiķus. Dažus kilometrus atstatu asā Talsu – Jūrmalas šosejas līkumā stāv pareizticīgo krusti – piemiņas zīmes «perestroikas» laika padomju popzvaigznei Viktoram Cojam. Pēc traģiskās autokatastrofas viņš tūlīt ticis nogādāts rehabilitācijas centrā kā tuvākajā medicīnas iestādē. Diemžēl Cojam vairs neviens ārsts palīdzēt nevarēja.
Tuvojoties Rindzelei, gan neliekas, ka tuvumā būtu kāds objekts, kas saistīts ar ārstniecību. Drīzāk tur izskatās kā kopsaimniecības godību pārdzīvojušā kolhozā. Ceļa malā diezgan noplukušas mājas, sasaluši dubļi, tiem blakus pamests zālē ieaudzis zirga grābeklis. Taču vecie koki, lejā klusi mirdzošā ezera acs liecina, ka vēl agrākos laikos šajā apvidū bijusi labi kopta, skaista ainava. Ja palielināsies finansējums medicīnai, sekmēsies reģionu attīstība, pavisam citāda ar laiku varētu izskatīties arī Rindzele.
Pie paša vecās muižas centra stāv ceļa zīme, kas liedz iebraukt nepiederošām automašīnām. Tur sākās teritorija ar īpašiem noteikumiem, kurus nezinot, var nodarīt pāri pacientiem, kas labprātīgi centrā apmetušies, kā arī darbiniekiem, no kuru pūlēm ir atkarīgs, vai zudušais cilvēks piedzims par jaunu.
Māris Malvess ir mierīgs, ļoti līdzsvarots vīrs brieduma gados, kuram centrā pakļauti daži pastāvīgi darbinieki – grāmatvede, feldšere, saimniecības vadītājs, sociālais rehabilitētājs, kā arī divdesmit trīsdesmit pacientu, kuri Rindzelē uzturas apmēram gadu.
Kā jūs, lūdzu, nokļuvāt līdz savam līdzšinējam amatam, kā sākāt strādāt narkomānu rehabilitācijā?
Savulaik esmu strādājis kultūras un sociālajā jomā. 1997. gadā, kad pievērsos narkomānu rehabilitācijai, Latvijā profesionāļu šajā jomā tikpat kā nebija. Tikpat kā nebija arī narkotiku, ja neskaita vietējo padibeņu vārītos magoņu salmus, no kuriem tika taisīts opiāts. Deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad kopā ar kolēģiem izstudēju neskaitāmus kursus gan ārzemēs, gan Latvijā, vēl tomēr nebija īsti skaidrs, ko tādā Rindzelē darīsim. Taču var teikt, ka 1999. gadā lavīnveidīgi narkotiku problēma kļuva aktuāla arī Latvijā.
Kā pacienti jeb klienti nonāk pie jums? Viņus taču neatved piespiedu kārtā. Apkārt centram neredz nekāda žoga.
No vienas puses, pašā sākumā jebkurš cilvēks, kas pamēģinājis narkotikas, zina, ka tas nav labi un to vajadzētu beigt. Taču, no otras puses, ir nedrošība lūgt palīdzību, nokļūt prestižu graujošajā narkomānu reģistrā. Tādā situācijā nemanot atkarība kļūst par slimību. Kad situācija kļūst tik kritiska, ka ir sabojātas attiecības ar ģimeni, draugiem, nav ne darba, ne mācību, lietas aizgājušas līdz prokuratūrai, cilvēks tomēr jūt, ka ir kaut kas jāmaina. Kurš gan apzināti gribētu būt starp tiem 150 pārsvarā jaunajiem cilvēkiem, kas Latvijā miruši no narkotikām! Tad viens no ceļiem ir pie mums. Tiešām narkomāni pie mums ierodas labprātīgi. Lai klients iestātos centrā, viņam pirmkārt ir jābūt skaidrā prātā, ar pasi, ģimenes ārsta reģistrācijas apliecību, narkologa norīkojumu un pašvaldības vai kādai citai garantijai samaksāt rehabilitācijas pakalpojumus.
Kāda ir jūsu centra sniegtās rehabilitācijas efektivitāte?
Uzskatām, ka septiņu gadu darbības laikā dzīvē esam atgriezuši ap trīssimt cilvēku jeb 90% no tiem, kuri mūsu kursu pilnā mērā izgājuši, narkotikas vairs nelieto. Protams, viņi paliek šajā ziņā īpaša riska cilvēki visu mūžu. Taču pilnīgi iespējams, ka viņu tālākā dzīve būs brīva no šīs atkarības. Diemžēl apmēram trešajai daļai centra klientu mūsu piedāvātās rehabilitācijas metodes ir pārāk grūtas. Tie aiziet citu ceļu. Dažkārt viņiem uz ceļa liek atgriezties kāds ārkārtējs gadījums, piemēram, drauga – narkotiku lietotāja – nāve, varbūt pievēršanās reliģijai. Ir arī tādi, kas pēc bēgšanas tomēr ierodas atpakaļ.
Lūdzu, raksturojiet Rindzelē attīstītās rehabilitācijas metodes. Ko tad cilvēki centrā veselu gadu dara?
Narkomānam narkotikas ir aizvietojušas visu – mīlestību, darbu, izglītību. Kad reibinošo vielu vairs nav, dzīvē, šķiet, iestājas tukšums. Tas mums ir jāaizpilda ar pozitīvu saturu. Mūsu klienti pārsvarā ir apmēram divdesmitpiecgadīgi puiši (ir arī meitenes, taču mazāk). Daudzi no viņiem narkotikas sākuši lietot pusaudža vecumā un līdz ar to nav apguvuši pavisam vienkāršas ikdienā nepieciešamas lietas. Viņi Rindzelē iemācās sakārtot savu uzturēšanās vietu, pagatavot ēst, apgūst iemaņas galdniecībā, šūšanā, lauku darbos. Jāpiebilst, ka centram ir vesela saimniecība, kurā tiek gādāts pašiem uzturs.
Rehabilitācijas kursa laikā cilvēks iziet piecas programmā noteiktas pakāpes. Pirmajā pakāpē, kuru sauc adaptācija, kopienas locekļi – jaunpienācēji – ir ļoti ierobežoti savā darbībā. Netiek pieļauti nekādi sakari ar ārpasauli, tīri fiziski organisms tajā laikā, kas parasti ilgst apmēram divus mēnešus, iztīrās no narkotiku radītajiem sārņiem. Var piebilst, ka gandrīz katram no agrākajiem narkotiku lietotājiem ir slimas aknas. Lai tās atindētu, vajag veselu tablešu lērumu. Augstākā pakāpē cilvēks ir paceļams ar kopienas pašpārvaldes lēmumu. Tiek izmantots solidaritātes princips – visu centra iemītnieku kopējā griba sākt labāku dzīvi un savstarpējais pienākums citam citu uzmanīt šajā procesā. Saņemot trešo pakāpi, kopienas dalībniekam jau jāuzņemas atbildība par citiem. Viņš var būt mājas dežurants vai atbildīgais par kādu saimniecības iecirkni. Ceturtajā un piektajā rehabilitācijas pakāpē cilvēks jau sāk kārtot turpmāko dzīvi savā pastāvīgajā dzīvesvietā. Mēs gan cenšamies, lai saistība ar Rindzeli tomēr saglabātos. Mums ir pietiekami daudz telpu, lai centrā būtu kur uzturēties šādiem ciemiņiem. Tādējādi jaunu spēku iegūst gan tas, kas pats ir atbraucis, gan tas, kas tikko ir uzsācis rehabilitāciju.
Vai sakaru uzturēšana ar Rindzeli ir obligāta prasība tiem, kuru rehabilitācijas kurss ir beidzies?
Obligātums nav īsti mūsu programmas principos. Jo dzīvē jau ir tā: ja kaut kas tiek prasīts obligāti, rodas iespaids, ka tas nav vajadzīgs cilvēkam pašam, bet gan citiem. Protams, rehabilitācijas procesā no personāla zināma kontrole ir. Mēs cenšamies būt blakus savu klientu vājuma brīžos. Taču, no otras puses, pats galvenais, ko cenšamies panākt, lai, ārstējoties Rindzelē, cilvēks atkal kļūtu atklāts un patiess. Narkomānam ir jādzīvo it kā otra paralēlā dzīve, kurā jāizdomā viltīgi plāni, kā nozagt naudu, slepus iegādāties devu un tāpat slepus to izlietot. Brīvs cilvēks taču jūtas pilnīgi citādi.
Mūsdienās diemžēl daudz cilvēciski svarīgu problēmu atduras pret līdzekļu trūkumu. Jūs esat valsts iestāde, taču narkomānu rehabilitācija nav valsts finansēts medicīniskais pakalpojums.
Pacientiem, centrā iestājoties, jāiemaksā 90 latu un pēc tam vēl divus mēnešus pa 90 latiem. Daļu no šīs naudas klients saņem atpakaļ programmas nobeiguma posmā pirms atgriešanās savā pastāvīgajā dzīvesvietā. Ir aicinātas pašvaldības, dažādi sponsori atbalstīt ārstēšanos. Tā iznācis, ka no Jelgavas pie mums ārstējušies salīdzinoši daudzi.
***
Vai jūs zināt, ka…
…viens narkomāns sarežģī dzīvi vismaz 20 apkārtējiem cilvēkiem, veic kriminālas darbības, grauj savu un ģimenes dzīvi;
viens narkomāns narkotiku lietošanai gadā iztērē vismaz četurs tūkstošus latu, kas netiek iegūti godīgā ceļā;
narkomānijas slimnieks rada nopietnu apgrūtinājumu sabiedrībai, iesaistot apkārtējos jauniešus narkotiku izplatīšanā un lietošanā.
