Sv.Trīsvienības baznīcas tornī līdz 13. martam skatāma mūsu izcilo keramiķu Mārītes un Aleksandra Djačenko darbu izstāde «Tornis».
Šķiet, ka cītīgākajiem mākslas izstāžu apmeklētājiem abu mākslinieku vārdi nav sveši. Visbiežāk mēs viņu darbus skatām Jelgavas mākslinieku kopizstādēs, un tad viņu veikums ikvienam iekrīt acīs to augstās profesionalitātes un tēmas risinājumu dēļ.
Lielākoties Mārīte nāk klajā ar neparastākas formas traukiem – šķīvjiem, krūzēm, krūkām, lai gan arī figurālas kompozīcijas viņai nav svešas un māksliniece labprāt tās darina. Turpretim Aleksandrs jeb, vienkārši runājot, Saša ir izteikts figurālists ar ļoti labu formas izjūtu, ar asprātīgu skatījumu uz pasauli un notikumiem, ar labsirdīgu humora noskaņu ik darbā.
Pagājušajā gadā, atcerēsimies, viņu keramika koši greznoja zālienu Sv.Trīsvienības baznīcas torņa priekšā Jelgavas Pilsētas svētku laikā, bet jūnijā abi strādāja šamota skulptūru simpozijā un radīja «Veiksmi» – lielo zivi, kas joprojām aplūkojama kultūras namā, apliecinot viņu varēšanu veidot liela izmēra darbus. Abi keramiķi strādā kā tēlnieki, vienīgi materiāls ir cits – ne granīts, koks vai metāls, bet māls un visbiežāk – šamots. Simpozija darbu viņi radīja kopā, tas norāda ne tikai uz spēju sastrādāties, bet arī līdzīgi domāt. To atklāj arī jaunā izstāde.
Tās tēma, kā vēsta nosaukums, ir tornis, kuras, saprotama lieta, pirmsākumi meklējami mūsu Trīsvienības baznīcas tornī, kas atjaunots tagad grezno mūsu pilsētu. Jāpiebilst, ka Saša pusaudža gados tajā kāpelējis, ložņājis un «apdzīvojis». Neko no tā gan izstādē neieraudzīsim, taču ierosmei tas palīdzējis gan.
Tēma ir visai bīstama – ja mākslinieki nav pietiekami radoši, var draudēt atkārtošanās, viena motīva bezgalīgas un ne vienmēr veiksmīgas variācijas. Nekas tāds nav novērojams Djačenko jaunākajos veidojumos šamotā. Pašu Sv.Trīsvienības baznīcas torni ieraugām tikai vienā Aleksandra darbā, pārējie ir mākslinieku pārdomas par torņa tēmu vizuālos tēlos. Var tikai apbrīnot viņu neizsīkstošo fantāziju. Darbos ieskanas kā baznīcas tēma, tā cilvēka tiekšanās uz augšu, tverot to gandrīz vai filozofiskā vēstījumā. Viņi runā arī par tradīciju nozīmi un cilvēku šajā mainīgajā pasaulē.
Līdz šim likās, ka Aleksandrs un Mārīte Djačenko ir divi atšķirīgi, nesajaucami mākslinieki, bet jaunajā izstādē atklājas viņu domāšanas tuvība. Tādējādi vienu autoru no otra nemaz tik viegli nevar atšķirt. Abi ir lieliski formas meistari, apveltīti ar plašu fantāziju. Jāizceļ arī viņu virsmas apdares daudzveidīgums un perfektums, kā arī mērķtiecīgais krāsu lietojums. Katrs darbs ir lielisks meistardarbs, tuvs pilnībai.
Darbi tapuši tieši šai izstādei, tātad pagājušajā un pat šajā gadā: no 17 keramikas veidojumiem tikai trīs radušies agrāk. Tas ir apliecinājums, ka abi mākslinieki sistemātiski strādā. Roku veiklība, domas asums top, nepārtraukti piestājot pie virpas vai neizlaižot no rokām šamota pikas. Skaidrs ir viens – viņu radošās potences nav izsmeltas, Mārīte un Aleksandrs Djačenko vēl sagādās mums daudz jauku pārsteigumu. ◆
